Ir pagājis mazliet vairāk kā pusgads, kopš madonietis Zigmārs Raimo devās uz Havaju salām, lai basketbolista karjeru turpinātu „Hawaii" komandā, kā arī iegūtu augstāko izglītību.
Puisis intervijā stāsta, ka „paradīzes salās" ir iejuties ļoti labi un ka šobrīd visa viņa dzīve griežas ap basketbolu.
– Cik ātri iejuties jaunajā vidē?
– Ar jauno dzīvesvietu apradu ļoti ātri, varbūt pirmais mēnesis bija tāds dīvaināks, kamēr pieradām pie katra izloksnēm un varējām sākt komunicēt bez problēmām. Komandā visi esam vienaudži. Mūs saista basketbols, visi šeit esam viena mērķa vārdā, lai mācītos un spēlētu labu basketbolu. Iespējams, ka tieši šie faktori ļāva salīdzinoši ātri iejusties un atvērties. Nav tā, ka ļoti skumstu pēc ģimenes, jo ir jau iegūti draugi, kuri neļauj sēdēt mājās. Protams, pietrūkst ģimenes un veco labo draugu, it īpaši Kristiāna un Ernesta, kuri ir draugi jau kopš bērnudārza laikiem. Bet kopumā lielo attālumu starp Latviju un Havaju salām tik ļoti neizjūtu, ar mammu sazvanos katru dienu, ar draugiem arī – diezgan bieži. Ir pieejams WhatsApp, Facebook, Skype, tas viss palīdz uzturēt kontaktus un jebkurā brīdī kaut vai tikai virtuāli, bet tomēr atrasties mājās. Havajās satiku arī latviešu ģimenes, kopā svinējām Neatkarības dienu. Tas vien liecina par to, cik pasaule ir maza.
– Ģimene ir apradusi ar tavu prombūtni?
– Viņi ir mani lielākie atbalstītāji un motivētāji, mamma ar tēti ceļas piecos no rīta, lai skatītos spēles. Vienmēr gribas nospēlēt pēc iespējas labāk, jo zinu, ka vecāki leposies, vecmamma, vectēvs priecāsies. Viņi vēl man tikai to labāko un grib, lai sasniedzu pēc iespējas augstākus rezultātus.
– Ar ko atšķiras basketbols Havajās un Latvijā?
– Milzīgu atšķirību nejūtu. Basketbolā komanda ir kā ģimene gan Latvijā, gan te – Havajās. Vienīgi apstākļi te ir labāki, jo vienmēr viss ir pieejams – masāžas, trīs četri dakteri, kuri ir tavā rīcībā, sporta zāles, personīgais treneris, kuru vari izsaukt jebkurā laikā. Tomēr uzskatu, ka augsts līmenis bija arī, spēlējot tepat Latvijā VEF komandā pie spāņu trenera. Jau tad sapratu, kas ir labs basketbols. Protams, arī fakts, ka jau tad vajadzēja ar treneri komunicēt angļu valodā, ir atmaksājies, jo jau no sākuma nebija nekādu problēmu komunikācijā ar „Hawaii" komandas treneri. Mūsu spēles parasti apmeklē 5000 līdz 10 000 skatītāju, bet tas man nekādu papildu spiedienu nerada, drīzāk gan priecājos, ka cilvēki nāk un skatās, jūsmo līdzi, tā ir laba motivācija strādāt ar lielāku atdevi.
– Kā pats līdz šim vērtē savu sniegumu?
– Tā kā komandā spēlēju tikai kopš augusta, vēl skaitos jauniņais un līderis vēl nevaru būt, bet daru, ko varu. Treneris ir apmierināts ar manu sniegumu, spēlēju vidēji 14-15 minūtes, kas jaunam spēlētājam ir ļoti labs rādītājs, bet vēl ir daudz, uz ko tiekties un ko mācīties.
– Kāds ir tavs ikdienas grafiks?
– No augusta līdz oktobrim mēs gatavojamies sezonai, tad treniņi ir no rīta, pēc tam ir jādodas uz skolu, bet pēc skolas atkal seko treniņš, kas ilgst aptuveni trīs līdz četras stundas, citreiz arī piecas, ja tiek skatīti un analizēti spēļu video. Pēc tam dodos mājās pildīt mājasdarbus. Oktobra beigās, sākoties pārbaudes mačiem, rīta treniņu nav, skola sākas deviņos, un atkārtojas tas pats ritms: skola, treniņš, mājasdarbi. Janvārī, kad sākas īstā sezona, kas ilgst līdz martam, katru otro nedēļu dzīvojam Kalifornijā, jo spēles notiek tur. Pēc tam nākamā nedēļa tiek pavadīta mājās, Havajās. Svētdien atlidojam atpakaļ un pirmdien – jau uz skolu. Tad vēl pa vidu katru nedēļu mums ir jātiekas ar privātskolotāju, kuram jāatrāda, vai esam izdarījuši visus darbus. Kad nav jāmācās, atpūšos ar draugiem. Nav tik traki, kā varētu šķist – jau tad, kad spēlēju VEF, režīms bija ļoti līdzīgs. Arī uzturā īpašu ierobežojumu nav. Protams, ja būsi ēdis našķus un ātrās uzkodas, treniņā vajadzēs skriet krietni vairāk, jo mums cītīgi seko līdzi svara izmaiņām. Jāpievērš uzmanība arī ūdens patēriņam, tas jādzer ļoti daudz. Nav tā, ka ēdu tikai vistu – nogaršoju visus ēdienus un, ja sanāk pagrēkot, tad cītīgāk pastrādāju svaru zālē.
– Kad tev ir tāda īsta brīvdiena, kad vari nedarīt neko?
– Maksimālais brīvdienu skaits, kas man ir bijis, ir divas dienas, spēlēju arī Ziemassvētkos un Jaunajā gadā. Nav tā, ka esmu pārguris, ja tā būtu, treneris to redzētu un noteikti iedotu papildu brīvdienas. Tādu dienu, kad nekas nenotiek, neatceros. Bet, kad ir brīvāks laiks, labprāt dodos uz pludmali, atpūšos ar draugiem. Plānos ir iemācīties sērfot, to vēl neesmu darījis, jo tas skaitās bīstams sporta veids, sezonas laikā to nevaru atļauties, bet ceru, ka kādu vasaru sanāks arī pasērfot.
– Ko dari pirms spēles?
– Pirms spēlēm parasti ir īss vienas stundas treniņš, pēc kura ir brīvas trīs stundas, kuru laikā paguļu tā saucamo power nap, pēc tam eju pie fizioterapeita un sagatavoju savu ķermeni spēlei.
– Tev ir kādi īpaši rituāli, lai piesaistītu veiksmi?
– Īpaši ne ar ko tādu neaizraujos, bet reiz, kad uzvarējām četrās spēlēs pēc kārtas, nedzinu bārdu, jo šķita, ka tā ir uzvaras atslēga. Tad mamma teica, ka man vairs nezvanīs, ja to nenodzīšu, viņai laikam mans jaunais stils diez ko nepatika (smejas), bet beigās tāpat sanāca, ka piektajā spēlē zaudējām, un bārda bija jānodzen. Neko citu neesmu darījis.
– Kā sakopo spēkus pēc zaudētajām spēlēm?
– Vēl nav bijis tā, ka esmu spēlējis ļoti svarīgā spēlē, kura man kaut ko izšķirtu dzīvē. Bet tāpat, ja sanāk zaudēt, cenšos atbrīvot prātu, eju uz sporta zāli, pavadu laiku ar draugiem, cenšos nedomāt par to, ko varbūt vajadzēja darīt citādāk. Cenšos domas virzīt uz nākamajām spēlēm. Jāaizmirst vecais un jākoncentrējas uz jauno.
– Kādi ir tavi tuvākie nākotnes mērķi?
– Vasaras sākumā vēlos atbraukt uz Latviju un nospēlēt U-20 Eiropas čempionātā, tomēr – pēdējais gads jaunatnes līgā, gribas vēl pēdējo reizi tur uzspēlēt. Bet kopumā ir jāpabeidz skola, jāsasniedz labi rezultāti basketbolā, un tad jau redzēs, kādi būs piedāvājumi no komandām.
– Vai plāno atgriezties Latvijā?
– Turpmākos četrus gadus ir paredzēts pavadīt Havaju salās, pilnveidoties kā basketbolistam un iegūt augstāko izglītību ekonomikā. Protams, dzīvošana Amerikā uzlabo arī manas angļu valodas zināšanas, kas lieti noderēs turpmāk dzīvē neatkarīgi no tā, kur atradīšos, Latvijā vai ārzemēs. Bet noteikti nav tā, ka visu dzīvi vēlētos pavadīt šeit. Laiks radīs, kā dzīve sakārtosies pēc skolas beigšanas. Mājas man vienmēr būs Madonā, te ir tētis, mamma, mana ģimene.
– Un kā ar zvaigžņu slimību? Autogrāfus prasa?
– Domāju, ka ar to nesirgstu (smejas), jo te ir ļoti daudz labu atlētu, bet autogrāfus prasa gan. Havajās visi ir lieli sporta cienītāji, tādēļ reizēm ir tā, ka stundu stāvi un sniedz autogrāfus.
– Kas tev ir basketbols?
– Basketbols ir sakārtojis manu dzīvi, devis režīmu. Agri bija jākļūst patstāvīgam, jau pēc 9. klases aizgāju mācīties uz Rīgu, esmu pieradis, ka ģimeni redzu reti, jo jau tad tikāmies reizi trijos mēnešos. Zināju, ka nevaru iet dzerstīties apkārt, jo tas automātiski ietekmē sniegumu uz laukuma. Pateicoties sportam, esmu saticis jaunus draugus. Sports ir mans darbs un hobijs reizē. Ir forši, es daru to, kas man patīk, un bez tam vēl saņemu bezmaksas izglītību. Citi to nopelna ar labām atzīmēm, bet citi – spēlējot basketbolu.
08.03.2017.