„Esmu pieņēmis lēmumu rīkoties radikāli. Šī izšķiršanās Valsts prezidenta vēlēšanu priekšvakarā man ir personīgi grūta un arī konstitucionāli sarežģīta. (..) Ar šo lēmumu es gribu dot iespēju. Iespēju visiem, visiem cilvēkiem. Vispirms – vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai. Vienreiz pielikt punktu, ka visa mūsu sūri, grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos. Pielikt punktu tam, ka daži reģioni mūsu valstī ir ar īpašām tiesībām.
Es gribu dot iespēju arī kļūt un mainīties labākā formā. Es gribu teikt, ka reiz jāpieliek ir tas punkts, ka mēs domājam vienu, runājam citu, darām vēl kaut ko citu. Un neviens no tā nekautrējas. It kā tas būtu pašsaprotami, ka tā rīkoties ir gods. Mums ir jāpieliek punkts šādai attieksmei pret mūsu cilvēkiem un pret mūsu tautu, un pret mūsu valsti. (..) Šis rīkojums stājas spēkā ar šo brīdi. Ar šo brīdi es, Latvijas Valsts prezidents, nododu tautai varu lemt par savu turpmāko likteni."
Šis ir izvilkums no 2011. gada 28. maijā TV tiešraidē teiktās toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera runas, ar kuru viņš vērsās pie Latvijas sabiedrības, iepazīstinot to ar Latvijas Valsts prezidenta rīkojumu Nr. 2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Vēlāk notikušajā referendumā par 10. Saeimas atlaišanu balsoja 650 518 vēlētāji, kas veidoja 94,3% no referenduma dalībnieku skaita.
Labsajūta
Tie ir teju sešus gadus seni notikumi, un daudziem jau būs pagaisis šī lēmuma vēsturiskais fons un konteksts. Divas dienas pirms Zatlera runas tiešraidē notika Saeimas sēde, kurā Saeimas vairākums nedeva atļauju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) veikt kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā. KNAB rīcībā esošie kriminālprocesa materiāli liecināja, ka Šlesers, gatavojoties parlamenta vēlēšanām, pieprasījis aviokompānijas „airBaltic" toreizējam vadītājam Bertoltam Flikam veikt pretlikumīgas darbības ar finanšu līdzekļiem, lai medijos popularizētu Šleseru un viņa partiju LPP/LC. Nākamajā dienā Valsts prezidenta kanceleja informēja, ka prezidents uzstāsies ar runu televīzijā. Sabiedrībā pavīdēja versija, ka, iespējams, prezidents atlaidīs Saeimu, taču vairums tomēr domāja, ka saistībā ar Saeimas balsojumu tiks vien pakratīts pirksts.
Valdis Zalters savā grāmatā "Kas es esmu?" skaidro, ka galīgais lēmums vien pieņemts pēc 28. maijā notikušās tikšanās ar toreizējo Ministru prezidentu Valdi Dombrovski, Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu un pašreiz vēl amatā esošo ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, lai pārrunātu pēdējos notikumus valstī. Pēc šīs apspriežu sērijas, kā raksta bijušais Valsts prezidents, kļuva skaidrs, ka neviens no viņiem īsti nezina, kā šajā kritiskajā situācijā rīkoties. Eksistēja vien paļāvība, ka laiks visu atrisinās pats. „Ja otrā un trešā valsts augstākā amatpersona piekrīt, ka valstī ir iestājusies parlamentārā krīze un priekšā ir strupceļš, man atlika vien rīkoties," grāmatā raksta Zatlers.
Laika posmu no 28. maija līdz 11. Saeimas vēlēšanām var dēvēt par tādu kā oligarhu šķīstīšanas periodu, kad sabiedrībā bija atrasts tēlu kopums, pret kuriem izgāzt dusmas un ar kuriem identificēt visas nebūšanas, kuras kopš neatkarības atgūšanas Latvijā ir bijušas. Atgādināšu, ka pāris nedēļu pēc rīkojuma Nr. 2 pasludināšanas Latvijā tika rīkoti pat „oligarhu kapusvētki", vērienīgākais no tiem – Rīgā, kas pulcēja teju
10 000 cilvēku. Pasākumā vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki dievojās, ka vairs nepiedalīsies oligarhu rīkotos un popularizējošos pasākumos. „Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina!" runām sekoja „korupcijas kluča" sadedzināšana, ziedu, svecīšu, kā arī oligarhu leļļu palaišana pa Daugavas straumi. Tas bija tāds romantizēts iekšējā komforta laiks, kad cilvēki jutās labi, jo beidzot ir atraduši savu nelaimju cēloni, izmēzuši oligarhus jeb tautā dēvētos 3A no likumdevējvaras. Šīs izjūtas gan neturpinājās ilgi un noplaka jau drīz vien pēc 11. Saeimas vēlēšanām, kad atklājās, ka Saeimā iekļuvuši ne mazums gadījuma cilvēku, vieni „pelēkie kardināli" ir nomainījuši citus, kā arī oligarhu ietekme no Saeimas krēsliem ir pārbīdījusies uz aizkulisēm.
Čiks un viss
Trekns punkts Latvijas donkihotiskajai cīņai pret oligarhu vējdzirnavām tika pielikts, piepildoties pērn novembrī izteiktajai prognozei, izbeidzot 2011. gada 20. maijā ierosināto tā dēvēto oligarhu lietu. Šobrīd "utis viena otras kažokā meklē" divas tiesībsargājošās iestādes – KNAB un Ģenerālprokuratūra.
Lietu uzraudzījušais Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja, izvērtējot KNAB ierosinājumu par kriminālvajāšanas sākšanu, nolēma 2015. gadā izbeigt oligarhu lietu daļā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, jo viņa darbībās netika saskatīts Krimināllikuma pantā par tirgošanos ar ietekmi paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs. Šāds lēmums tika pieņemts arī attiecībā uz ekspolitiķi Aināru Šleseru, kā arī vēlāk ar prokurora piekrišanu tika nolemts izbeigt oligarhu lietas atlikušo daļu, jo nebija izdevies pierādīt personu vainu un nebija iespējams savākt papildu pierādījumus. Saskaņā ar viņa teikto, lieta kopumā ir bijusi ļoti apjomīga un tajā figurējušas daudzas noklausītas politiķu un uzņēmēju sarunas viesnīcā „Rīdzene" (to atšifrējums ir pieejams internetā). Šīs sarunas KNAB uzskatīja par galveno pierādījumu, taču ar to bijis par maz, jo netika iegūti papildu nostiprinoši dokumentāli pierādījumi, kas apstiprinātu faktus, kuri dzirdami noklausīto personu sarunās. Turklāt izmeklēšanā pat tika iegūti pierādījumi, kas bija pretrunā tam, ko politiķi un uzņēmēji minējuši noklausītajās sarunās.
Pagājušajā nedēļā skarbs savos komentāros bija ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kas norādīja, ka viss izmeklēšanas darbs tika bāzēts uz vairāku gadu garumā noklausītajām sarunām, bet nekas cits netika darīts. Līdz ar to vēlāk samazinājās izredzes savākt pierādījumus. Turklāt kriminālprocess esot sākts novēloti. Pēc viņa domām, saistībā ar ilgstošo telefonsarunu noklausīšanos kāda no lietā iesaistītajām personām arī varētu vērsties ar prasību pret valsti tiesā, aizejot līdz pat Eiropas Cilvēktiesību tiesai.
KNAB darbinieki, kuri savulaik aizsāka un izmeklēja lietu – Juta Strīķe, Juris Jurašs un Lienīte Šikore -, nu visi ir jau bijušie, un daži no tiem izpleš spārnus politikas laukā, līdz ar to savus viedokļus pauž visai brīvi un saka, ka prokuratūrai un KNAB nebija pamata izbeigt tā dēvēto oligarhu lietu. Jurašs uzskata – ja būtu normāls atbalsts no biroja vadības un prokuratūras, tad rezultātam vajadzēja būt citādākam, dodot mājienus, ka ģenerālprokurors Kalnmeiers pirms tam sabiedrību maldināja par apstākļiem kāpēc tika sākts kriminālprocess. Savukārt Strīķe, komentējot lēmumus par lietas izbeigšanu, norādīja, ka pastāvošajai sistēmai, ietverot sevī politisko varu un ģenerālprokuratūras vadību, bija izveidojusies nepatika pret KNAB darbību vēl pirms oligarhu lietas ierosināšanas un tā bijusi pēdējais piliens, kas novedis līdz efektīva KNAB iznīcināšanai un daudzu darbinieku atbrīvošanai.
Viss, ko pēdējie seši gadi ir nesuši, ir atziņa, ka tiesiskais nihilisms ir nepārvarama un pārmantojama īpašība, kas ir iesakņojusies gan varas, gan to apkalpojošās struktūrās. Mēs varam tai mest izaicinājumu vai arī padoties.
01.03.2017.