Pirmie satiksmes noteikumi un ceļa zīmes bija domātas braucējiem. Palielinoties satiksmes intensitātei, vajadzēja domāt arī par gājējiem – gan lai viņi netraucētu satiksmes plūsmu, gan arī lai tos pasargātu no auto un pajūgiem. Pirmais satiksmes negadījums tika reģistrēts 1897. gada 23. septembrī, kad negadījuma upuris – deviņus gadus vecs zēns Stīvens Hemptons – gāja bojā, pieķēries taksometra aizmugurei.
Pirmie gājēju ceļi – trotuāri – gan radušies jau krietni sen: pirmās ietves ieviesa ap 2000. gadu pirms Kristus Anatolijā, tagadējā Turcijā. Tādas savās pilsētās vēlāk iekārtoja arī grieķi un romieši. Pēc Romas impērijas sabrukuma ietves izzuda un atgriezās Eiropas pilsētu ielās tikai pēc Lielā Londonas ugunsgrēka 1666. gadā.
Arī gājēju pārejas savām ielām paredzēja jau romieši – pāri ielai salika taisnstūra veidā izcirstus akmeņus. Tie gan bija domāti nevis gājēju pasargāšanai no transporta, bet lietus laikam, kad ielas pārplūda. Iešana pa šiem akmeņiem gan nebija nekāda vieglā – tie bija izlikti tik tālu cits no cita, lai tiem cauri tiktu ratu riteņi.
Pirmā nopietnā nepieciešamība pēc gājēju pārejām, visticamāk, parādījās līdz ar vilciena vēstures pirmsākumiem 18. gs. Automobiļi 20. gs. sākumā jau spēja sasniegt 100 km/h, tā kā gājējiem tolaik bija nereglamentēta un nekontrolēta pārvietošanās brīvība, negadījumu skaits auga. Pirmie gājēju plūsmu sāka regulēt luksofori (pirmos tieši gājējiem domātos Eiropā sāka ieviest pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados), vēlāk radās speciālas gājēju pārejas. Sākotnēji vietas, kur ar luksoforiem regulētie krustojumi jāšķērso kājām, ierobežoja baltas svītras vai asfaltā iestrādāti nelieli apaļi metāla paaugstinājumi.
1934. gadā Lielbritānijas satiksmes ministrs Leslijs Hore-Beliša izdomāja, ka gājēju pārejas nepieciešamas ne tikai ar luksoforiem regulētās vietās. Drīz vien ielās parādījās melnbalti krāsoti stabi ar apaļu lampu galā, kura izstaroja oranži dzeltenu gaismu. Tā kā ar to bija par maz, lai kājāmgājēji, šķērsojot ielu, justos droši, pēc Otrā pasaules kara melnbaltās svītras jeb „zebras" parādījās arī uz ielas braucamās daļas. Par „zebras" oficiālo dzimšanas laiku uzskata 1949. gadu, kad to kā gājēju pārejas zīmi savā protokolā par ceļa zīmēm iekļāva Apvienoto Nāciju Organizācija.
Padomju laikos gājēju pārejas bieži apzīmēja ar asfaltā iestrādātām „knopkām"; tās bija labi redzamas gājējiem, bet grūti pamanāmas autovadītājiem, tāpēc tās nomainīja „zebras".
24.02.2017.