Šonedēļ, 15. februārī, visā Latvijā norisinājās Ēnu diena, kad skolēni nepastarpināti varēja iepazīt sev interesējošās profesijas. Tikmēr Madonas pilsētas 1. vidusskolā pirmdien, 13. februārī, norisinājās vēl kāds vērtīgs pasākums – Karjeras diena. Arī tajā interaktīvā un oriģinālā veidā skolas jaunieši uzzināja par vairākām aktuālām profesijām.
Karjeras diena iesākās ar mācību stundu 9.-11. klašu skolēniem, tās laikā viņi iepazina dažādas profesijas. Tam sekoja divu lekciju apmeklējums, ko jaunieši no saraksta varēja izvēlēties, vadoties pēc savām interesēm. Lekciju „Uzņēmējdarbība. Vai ienesīgs darbs?" vadīja uzņēmējs Pēteris Treicis, „PAA" dibinātājs un vadītājs; „Karjera Latvijas armijā" –
virsseržants Māris Ezeriņš; „Bizness un ticība – viens otru papildina", baptistu draudzes priekšnieks, uzņēmējs Dmitrijs Diks Bortņikovs; „Madonas novada zelts – vietējie uzņēmēji", tūrisma darba organizatore Madonas novadā Sanita Soma; „Noderīgi mājieni – kā veikt izvēli un pieņemt lēmumu", tulkotāja Signe Sirmā; „Nezināmās profesijas" – digitālā mārketinga speciālists Rihards Zauska un ārste, skolotāja Laura Riekstiņa-Zauska.
Kā radās ideja rīkot Karjeras dienu, pastāstīja Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolotāja Kristīne Aizpurve: – Šogad ar bibliotekāri nokļuvām pasākumu kopā „Pedagogs – karjeras konsultants". Viens no mājasdarbiem bija idejiski izveidot pasākumu; to godprātīgi izdarījām, bet tad spriedām – ieguldīts tik liels darbs, ka šāds pasākums arī reāli jāīsteno. Gribējām, lai lekcijas vada cilvēki, kuri kādā veidā saistīti ar Madonu – šeit dzīvojoši vai strādājoši, vai kādā veidā nokļuvuši. Interesanti, ka pirmā grupa nokomplektējās pie Mārtiņa Ezeriņa, otrā – uz „Nezināmajām profesijām". Jāsecina, ka lektori strādāja ar atdevi, un, domāju, viņiem izdevās uzrunāt jauniešus. Bērni pēc tam rakstīja atsauksmes, un jūtams, ka viņi no lektoru stāstījuma patiesi ir paņēmuši pašu esenci. Kāda meitene vaļsirdīgi bija izklāstījusi, ka mamma viņai profesiju jau esot izvēlējusies, bet viņa to nevēlas, jo saredz sevi, palīdzot citiem cilvēkiem. Tas mūs patiesi aizkustināja. Baidījāmies, vai šis pasākums skolēnus uzrunās, bet rādās, ka mērķi būs izdevies sasniegt.
Uzrunātie lektori atzina, ka laikā, kad viņi mācījušies skolā, šādu iespēju, kā izzināt dažādas profesijas un tādējādi noskaidrot sev piemērotāko virzienu, neesot bijis. Tā Laura Riekstiņa-Zauska skolas laikā zinājusi, ka viņai patīk bioloģija, bet kādā profesijā šīs intereses pielietot? Sešus gadus viņa izmācījusies medicīnas jomā, kādu brīdi pastrādājusi, līdz sapratusi, ka tas viņu īsti nesaista, tādēļ pieteikusies „Iespējamajā misijā" un nu strādā Juglas vidusskolā par bioloģijas skolotāju.
– Laikā, kad es mācījos skolā, maz bija to profesiju, ko zināju – skolotājs, policists, ugunsdzēsējs, pārdevējs… Par daudzām citām nemaz nezināju, jo informācija tolaik bija krietni vien ierobežotāka. Atceros, ka vidusskolā teicu: „Vienīgais, ko noteikti zinu – es nebūšu skolotāja (smejas). Redz, ka, laikam ejot, cilvēks tomēr atrod savu īsto vietiņu. Tādēļ savā lekcijā vairāk stāstīju par profesiju maiņu, ka tas ir pieņemami – dzīves laikā mainīt savu nodarbošanos, jo arī pati esmu tam spilgts piemērs. Manuprāt, tas arī ir svarīgi – parādīt jauniešiem, ka mēs visi izejam caur līdzīgām šaubām un neziņu, – pauda Laura Riekstiņa-Zauska.
Viņas vīrs Rihards Zauska pārstāv digitālo mārketingu, kas Latvijā esot vēl samērā nezināma lieta. Rihards Zauska skaidroja: – Digitālais mārketings ir tikai viena no ļoti daudzajām profesijām šajā jomā, bet daudzi nezina, kas tas īsti ir. Tā arī jauniešiem centos īsumā izskaidrot, lai viņi gūtu priekšstatu. Pats pēc augstskolas sāku ar to, ka strādāju vienā „Rimi", tad – jau citā „Rimi" (smejas). Ļoti daudz kur esmu strādājis, vai pat 10 darbavietās, bet ar digitālo mārketingu nodarbojos piecus gadus. Tagad saprotu un reizēm mazliet nožēloju, ka skolas laikā atsevišķus mācību priekšmetus ne pārāk nopietni mācījos – tomēr ar laiku tikai izjūti nianses, kā pietrūkst. No otras puses, vienmēr mācībās ir arī liekas lietas, līdz ar to katram pašam sev ir jāpaņem svarīgākais.
SIA „PAA" vadītājs Pēteris Treicis, jautāts, cik mērķtiecīgi pats savulaik izvēlējies kļūt par uzņēmēju, atminējās: – Tolaik nebija uzņēmēju, nebija īsti pat tāda jēdziena. Es arī šobrīd neesmu uzņēmējs modernajā izpratnē, esmu izteikts oldschool. Darbojos nevis ar virtuālām lietām, bet gan man patīk amatniecība, un no tā izriet faktiski viss, ko dzīvē esmu darījis. Man patīk kaut ko radīt – krēslu, galdu un tamlīdzīgi. Ilgu laiku kā amatnieks pats savām rokām kaut ko izgatavoju un no tā pārtiku. Tad pēkšņi un nejauši trāpījās veids, kā to padarīt plašāku. Es arī kā amatnieks būtu varējis turpināt strādāt kaut ko maziņu, bet iepūta tas vējš – un izvēlējos paplašināties.
Lekcijas laikā viņa mērķis bijis pastiprināt jauniešos vēlmi kļūt par uzņēmēju, ja tāda degsme viņos šobrīd jau mīt. – Ne jau visiem ir jābūt uzņēmējiem, un par to nevienu arī necentos pārliecināt. Tomēr, ja kāds grib kļūt par uzņēmēju, mans uzdevums bija to pastiprināt. Ir pieņemts domāt, ka dzīvē, līdzīgi kā skolā, svarīgākās ir atzīmes. Taču uzņēmējam tas nav vajadzīgs. Uzņēmējam ir vajadzīgs azarts, mērķtiecīga spēja turēties pretī visām nepatikšanām, kas nešaubīgi būs. Tas ir pat svarīgāk par zināšanām. To centos uzsvērt, ka skolēns var arī nebūt ar labākajām atzīmēm, bet, ja viņam ir kāda aizraušanās – dejošana vai rokdarbi, vai jebkas cits -, to var pārvērst par dzīvesveidu. Nevis tikai patērēt – aiziet uz kino noskatīties filmu, bet gan pašam sevi kaut kur ieguldīt, – uzskatos dalījās Pēteris Treicis.
Lekciju noslēgumā sekoja tikšanās ar kādreizējo Madonas pilsētas 1. vidusskolas audzēkni Māri Bezmeru, ko daudzi klātesošie jaunieši atpazina no seriāla „Viņas melo labāk". Šobrīd talantīgais aktieris ir aizgājis no darba Valmieras teātrī, ar visu ģimeni pārcēlies uz dzīvi Rīgā un iestājies Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā, kur studē kino režiju. – Arī mans mērķis nebija propagandēt savu profesiju, vairāk vēlējos jauniešiem likt saprast, ka tā ir viņu pašu izvēle, lai viņi uzticas savām izjūtām. Kad es mācījos, tolaik nebija šādu pasākumu, tādēļ man apjausma, ko darīt tālāk, nāca pēdējā brīdī, kad jau tuvojās 12. klases beigas. Kaut ko puspanikā meklēju, skolotāji parādīja augstskolu bukletus, lai papētu. Pirms tam viss kaut kas jau bija izmēģināts, līdz ar to bija vismaz zināms, kas točna nepatīk, kas savukārt patīk. Mana izvēle tā arī iegrozījās. Jauniešiem centos akcentēt, ka nav jēgas četrus gadus mācīties to, kas nepatīk. Labāk bez mocīšanas un spiešanas mainīt, pat ja izvēlēts nepareizais virziens, jo pēc tam tāpat nestrādāsi profesijā, kura nepatīk. Tas ir zemē nomests laiks. Šobrīd man pašam aktiera posms vienkārši ir noslēdzies, tāpēc esmu iestājies maģistrantūrā, pārorientējoties uz kino režiju. Padsmit gadu teātrī ir pavadīti – ir jāiet tālāk un jāattīstās, – atzina Māris Bezmers.
17.02.2017.