11. februārī apritēja gads, kopš valdības grožus no Laimdotas Straujumas un reizē arī „Vienotības" pārņēma Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) pārstāvis Māris Kučinskis.
Gan pagājušajā nedēļā, gan šonedēļ ne viens vien plašsaziņas līdzeklis steidz izvērtēt, kā šajā laikā ir sekmējies Kučinskim un viņa vadītajai valdībai, kura, taisnību sakot, no iepriekšējās atšķiras vien ar dažām kosmētiskām izmaiņām.
Iekšējā opozīcija
Kā uz zināmu metaforu par Kučinska valdības gaitām varam atskatīties uz brīdi, kad Valsts prezidents Raimonds Vējonis valdības veidošanu uzticēja ZZS pārstāvim. Tolaik daža laba TV un foto kamera fiksēja viņa dubļos un sālī sabristās kurpes, kas uz dažām dienām kļuva par jautrības avotu sociālajos tīklos. Dubļi Kučinskim bijuši jābrien visu aizvadīto gadu, un pēdējos gados premjeri visai maz var cerēt uz tradicionālo 100 dienu ieskrējiena periodu. Kučinska valdība sevi pieteica ar plašām reformām izglītībā, veselības aprūpē un nodokļu sistēmā. Pagājušā gada aprīlī, pēc pāris amatā nostrādātiem mēnešiem, premjers uz tikšanos bija aicinājis reģionālo plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus. Jau tolaik no Kučinska izteikumiem bija jūtams, ka spēles laukums ir plašāks, nekā viņš bija gaidījis, un problēmu, veicamo uzdevumu apjoms – milzīgs. Jāatzīst, ka jau tolaik bija pamatīgas bažas par to, cik vienota savā pozīcijā būs pati koalīcija. „Vienotība" (ko tur slēpt) savu iekšējo varas spēļu un Solvitas Āboltiņas pārlieku lielās ietekmes partijā rezultātā bija zaudējusi premjera amatu (pirmkārt jau, Straujumai demisionējot un, otrkārt, nespējot/nevēloties rast alternatīvu citai premjera kandidatūrai, kas nebūtu Āboltiņa), un par to rūgtums tā vienkārši nemēdz pagaist. Jau pirms Kučinska valdības apstiprināšanas izskanēja pusdraudi par to, cik rūpīgi „Vienotība" sekos līdzi katram ZZS solim, kā arī bija pat mēģinājums izrēķināties ar divām partijas liberālā spārna sazvērniecēm – Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni, kuras tika vainotas tajā, ka aizmuguriski vedušas sarunas par Kučinska valdības izveidi laikā, kad „Vienotība" beidzot bija negribīgi izstūmusi priekšplānā savu kandidātu – Kārli Šadurski.
Gada laikā „Vienotības" retorika vismaz uz ārpusi ir nedaudz mainījusies, lai gan domstarpības nekur nav zudušas, un visspilgtāk tās izpaudās pagājušā gada nogalē, kad iezīmējās fundamentālas pretrunas ZZS, Nacionālās apvienības (NA) un „Vienotības" uzskatos par mikrouzņēmuma nodokli un minimālo sociālo iemaksu ieviešanu. Nespēja panākt vienotu redzējumu par nodokļu sistēmu paildzināja budžeta pieņemšanu, kā arī radīja satricinājumus sabiedrībā, kas izpaudās dažādās protesta akcijās un iemeta sprunguļus jau tā ne pārāk labi ieeļļoto valdības riteņu gaitā.
Emša skola
ZZS šobrīd ir jaunā situācijā – un, ļoti iespējams, tādā, kādā tā nevēlējās nonākt. Kādēļ? Šim stāstam ir sena priekšvēsture. Līdz Kučinska valdības apstiprināšanai 11 gadu premjera amatu bija ieņēmuši citu partiju – Tautas partijas, LPP/LC un „Jaunā laika"/„Vienotības" – politiķi. Visā laika periodā pēc neatkarības atgūšanas ZZS, ja neskaita Māri Kučinski,
ir bijis tikai viens premjerministrs – Indulis Emsis. Daļēji tas saistīts ar mazo pārstāvniecību Saeimā, taču laika posmā pēc Induļa Emša demisijas iezīmējās skaidra ZZS nevēlēšanās uzņemties šo pienākumu. Iemesli tam ir vairāki, un viens no būtiskākajiem – Indulis Emsis, kas līdzīgi kā eksprezidents Andris Bērziņš sabiedrībā vairāk bija pazīstams ar saviem komiskajiem izteikumiem, pārteikšanos un nenopietna tēla radīšanu, un viņa vadītā mazākuma valdība, nespējot pieņemt budžetu, demisionēja. Lielākās ziepes gan Emsis sastrādāja pēc dažiem gadiem Saeimas priekšsēdētāja amatā, kad viņam Saeimas ēkā tika nozagts koferis ar 10 000 latu skaidrā naudā, kas it kā bija paredzēti traktora iegādei, bet aizkulisēs mēļoja, ka drīzāk šī summa, par kuras patiesajiem apmēriem Indulis Emsis tiesā pinās, bijusi no kāda politikas procesus ietekmēt griboša labvēļa. Indulis Emsis kā premjers ZZS neko pozitīvu nav nesis, un, kā šajā laikā pamanīja pati partija, labākie reitingi tai ir tad, kad tā netiecas ieņemt centrālo valdības posteni, taču ir tam ļoti tuvu, kā arī spēj izmantot savu valdības vidējā brāļa statusu, kādā no jautājumiem pieslēdzoties te vienam, te otram spārnam. Pie svārstībām pārējiem reitingi krīt, kamēr ZZS no visām nepatikšanām iziet balti un pūkaini.
Šī iemesla dēļ atbalstu pieņēmumu, ka ZZS līdz pat pēdējam brīdim nevēlējās uzņemties valdības vadīšanu, un tikai „Vienotības" absolūtais nevarīgums un nemākulība, kā arī NA vēlme spēlēt veco ZZS spēli ar malā stāvēšanu burtiski piespieda partiju pacelt zemē nomesto amatu, par kuru tā šobrīd sāk maksāt ar savu reitingu. Nododoties spekulācijām, varam arī tikai minēt, vai Māris Kučinskis bija īstais kandidāts, kuram vajadzēja nonākt šajā amatā. Latvijas politikā, jo īpaši prezidenta vēlēšanu procesā, dažkārt priekšā izvirzās ne viena vien falšā kandidatūra, kuras uzdevums ir noteikt sabiedrības noskaņojumu, kā arī uzņemt uz sevi visu pirmā trieciena spēku, lai pēc brīža no aizkulisēm ārā nāktu īstais kandidāts, kuru nogurusī sabiedrība jau ir gatava pieņemt ar mazāku pretestību. Pēc Straujumas demisijas notikumi uz Latvijas politiskās skatuves risinājās tik haotiski, ka, iespējams, Kučinskis līdzīgi kā Andris Bērziņš prezidenta amatā nokļuva pārlieku lielas shēmošanas iznākumā, un nu viņam šis vezums ir jāvelk.
Reformatori
Laikā, kad top šis raksts, Māris Kučinskis, visticamāk, sniedz ziņojumu par to, kā šo gadu nostrādājis viņa vadītais Ministru kabinets. Pozitīvi, ka gan Jaungada uzrunā, gan ikdienā intervijās premjers nekautrējas atzīt kļūdas, kā tas ir bijis saistībā ar mikrouzņēmumiem, dažkārt ne tikai pakrata pirkstu Ministru kabineta locekļiem par to neizdarītajiem darbiem, bet arī šad tad uzšauj ar pātagu. Kā zināms, viens kabineta loceklis jau ir nomainīts; tiesa, kā zinām, iebuksējušās reformas nebija vienīgais veselības ministra Gunta Belēviča demisijas iemesls. Tieši reformas ir tās, kas visspilgtāk raksturo Kučinska valdību, un valdības rīcības plāns soli pa solim, dažkārt brienot kā pa celmiem, tomēr pildās, lai gan sabiedrības vērtējums, kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, ir Kučinskim un viņa vadītajai valdībai nelabvēlīgs. Viens no iemesliem ir jau minētās reformas, kuras, pēc iedzīvotāju vērtējuma, virzās pārāk lēni, dažkārt nav saprotams to mērķis, kā arī absolūtais haoss ar mikrouzņēmuma nodokli. Uz pašas ZZS reitingu negatīvu iespaidu varēja atstāt arī cīņa ar Eiropas Parlamenta deputāti Ivetu Griguli, kas izgaismoja to, cik sadrumstalota ir pašas ZZS iekšējā varas struktūra, kurā premjera pozīcija ir teju kājslauķa līmenī.
Domājot par valdības darbu un stabilitāti nākotnē, jāraugās uz koalīcijas partiju izvēlēto taktiku. Pašvaldību vēlēšanas būs pirmās, kas dos ieskatu tajā, ar kādu atbalstu partijas var rēķināties, domājot jau par parlamenta vēlēšanām. 24 miljonu eiro deputātu kvotu sadale budžeta pieņemšanas naktī bija pamiera demonstrācija triju valdošo partiju vidū un neliels cementa maiss valdības fundamentā, dāsni atsviežot naudu arī lielākajam opozicionāram – „Saska?ai?, lai tas ņai", lai tas nejauktu gaisu un mazāk torpedētu valdības darbu, taču jo tuvāk nāks pašvaldību vēlēšanas, jo asāka būs rīvēšanās partiju vidū, un tas atstās iespaidu arī uz valdības darbu. Ietekme uz valdības stabilitāti noteikti būs arī divu iepriekšminēto reformu tālākajai virzībai – izglītība un veselības aprūpe būs tie zobeni, uz kuriem Kučinska valdība var krist, taču veiksmes gadījumā tie var arī nest uzvaru.
15.02.2017.