Ne tikai Lazdonā, arī Madonas novadā, varbūt visā Latvijā Rūta un Georgs Rozenbergi ir viens no tiem retajiem pāriem, kuri atzīmē 70 gadu kopdzīves jubileju, ko dēvē par Briljanta (Dzīvinošo, Pateicības, Laimības) kāzu gadadienu.
Kas ir tas noslēpums, kas abus noturējis visu mūžu kopā?
Rūta atzina: – Man ir ļoti laimējies sastapt tādu labsirdīgu un izpalīdzīgu, ļoti cienījamu vīru. Pēc dabas esam dažādi, es – vairāk emocionāla, vīrs – optimists. Neticiet tiem, kas stāsta, ka nekad nestrīdas. Arī mēs esam sanīdušies, bet pēc tam – salabuši. Nekad neesmu noliegusi arī vīra intereses, kaut nepatika, ka viņš, būdams makšķernieks, tālu brauca uz zveju. Vienmēr pilnīgi visus darbus darījām kopā – gan mājās, gan dārzā, kaut aktīvajā mūžā katrs strādājām savu maizes darbu toreizējā zvērsaimniecībā. Kopdzīves gados esam arī kā saauguši kopā.
Savukārt Georgs par Rūtu sacīja: – Viena uzticīga meitene, un man vairāk neko nevajag. Es viņai ticu uz vārda. Kad prasa, kā mēs varam tā nodzīvot tik ilgi, saku: "Kas tur ko nenodzīvot – dzīvo tik nost un neālējies!"
Rūtas un Georga Rozenbergu kāzas notika 1947. gada 10. februārī, kad praulēniete un rīdzinieks sarakstījās dzimtsarakstu nodaļā Rīgā, bet 15. februārī – laulības Rīgas Doma baznīcā, kas notika "pa kluso", jo padomju laikā laulāties baznīcā nedrīkstēja. Kad precējās, Rūtai bija 20 gadu, bet Georgam – 28, kāzas notika pusgadu pēc iepazīšanās. Abi novērtē, ka laulība, kas noslēgta ar Dieva svētību, viņiem ir palīdzējusi būt uzticīgiem. Rūtai iesvētību dienā vīratēvs uzdāvinājis Bībeli, kur glabāti 10 Dieva baušļi, ko abi centušies ievērot.
Rūta atceras, kā riktējušies uz kāzām, un, kaut divus gadus pēc kara beigām laiki bijuši grūti, viņai baznīcā bijusi gan balta, gara kleita no krustmātes kāzām, gan plīvurs ar miršu vainadziņu, ko palīdzējusi sagādāt vedējmāte, aizņemoties no mācītājkundzes, gan kallas līgavas pušķī. Georgam uz kāzām mugurā ancuks, un no kāzu fotogrāfijas pretim raugās divi jauni un svinīgi nopietni cilvēki. Laulību gredzeni abiem ir vēl šobaltdien, tos izgatavoja no vīramātes platā zelta gredzena. Salaulājis Rīgas Doma baznīcas prāvests Liepiņš, laulībās klāt bijuši tikai vedēji – mājas saimnieki Markevici, vīratēvs un vīrabrālis. Kāzu ceļojums bijis brauciens ar līgavaiņa stūrēto jauno "gaziku" cauri Kangaru kalniem uz mājām Praulienas pagasta "Griezītēs", kur abi uzsāka kopdzīvi.
Rūtas mamma jaunos sagaidījusi lauku mājās Praulienā ar kāzu mielastu – pīrāgiem, torti un cepešiem, un kāzas izdevušās godam, kaut sievasmātei znots zaldāts sākumā nav bijis pa prātam. Jaunais pāris arī uzsāka savu dzīvi "Griezītēs", bet Lazdonas pagastā mājā Ezera ielā 1 dzīvo kopš 1952. gada.
– Lai izstāstītu dzīvi, vajadzīgs vesels romāns, – atzīst Rozenbergi.
Rozenbergu ģimenē ir izaudzināta meita Velga un dēls Juris, ciltskoks paplašinājies ar četriem mazbērniem – Kristīni, Līgu, Normundu un Jāni, kā arī trim mazmazmeitiņām – Kristiānu, Alisi un Loti. Katra apaļā jubileja tiek sirsnīgi atzīmēta ģimenes lokā, kad vecākus sveic bērni, mazbērni, mazmazbērni, tuvākie palīdz arī ikdienas rūpēs.
Kā atzīst Rūta, abi viens otru uzpasē, arī dienas režīms ir atkarīgs no pašsajūtas, bet par likteni nevarot žēloties. Ziema abiem ir grūtāks laiks, kad jākurina krāsnis, bet malku labie cilvēki ir sanesuši krietnam laikam uz priekšu. Rūta jaunībā mācījusies Mālpils mājturības skolā, tāpēc viņai aktīvajos gados allaž padevusies saimniekošana virtuvē. Georgs savulaik bijis kaislīgs makšķernieks, bet, kā pats atzīst, arī praktiskajai dzīvei bijis piemērots, jo spēka gados savām rokām pratis paveikt tik daudz darbu. Līdz laikam, kad redze bijusi laba, abi pasūtījuši un lasījuši arī avīzes, "Staru" ieskaitot, tagad gan seko jaunumiem līdzi vairs tikai televīzijā.
Tagad Georgam ir 98 gadi, bet Rūtai – 90. Georgs stāsta, ka ir apņēmies sagaidīt savu 100. dzimšanas dienu, kas gaidāma nākamā gada 27. jūlijā.
– Esmu mazliet vecāks par Latviju, jo mana dzimšanas diena ir 27. jūlijā, bet Latvijai – 18. novembrī. Esmu bijis Latvijas armijas pēdējā iesaukuma karavīrs. Strādāju ostā, Rīgas muitā, gadījās sastapties arī ar Kārli Ulmani. Reiz, skrienot uz tramvaju (tramvaja sliedes toreiz bija gar Daugavmalu), lecot uz trotuāra, uzskrēju šim lielajam vīram virsū, – atmiņās dalās Georgs, kas, būdams Rīgas puika, nu jau ir kļuvis vidzemnieks.
10.02.2017.