Pēc otrā Pūniešu kara otrajā gadu simtenī pirms mūsu ēras Romas senators Marks Porcijs Katons katru savu runu (neatkarīgi no tēmas) nobeidza ar vārdiem „Lai vai kā, manuprāt, Kartāga ir jāsagrauj!".
Līdzīgas asociācijas ar šo vēsturisko personāžu man pagājušajā nedēļā (teju ik runā aicinot piešķirt valsts aizsardzībai vismaz 2% no IKP) raisīja vairāki Saeimas deputāti, kuri ceturtdien piedalījās ikgadējās debatēs (šoreiz tās bija teju 8 stundas garas) par Latvijas ārpolitiku, kuru obligātā sastāvdaļa ir ārlietu ministra ziņojums, bet pārējais debašu saturs jau ir deputātu brīvā izvēle, un, ņemot vērā iekšpolitisko un ārpolitisko situāciju, debates nelika vilties, jo ne viens vien parlamentārietis vēlējās paspīdēt gan ar savām elitārajām zināšanām par veco/jauno pasaules kārtību, gan ar pirksta pakratīšanu ārlietu resora virzienā.
Kurš sargās Latviju?
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ziņojums bija samērā korekts ārpolitikā gada gaitā paveiktā un vēl veicamā uzskaitījums un neliels ārpolitisko tendenču uzskaitījums (Inguna Sudraba gan to nodēvēja par ārlietu ministra plānotāja satura nolasīšanu: „kurp lidoja un kur plāno lidot, ar ko satikās un ar ko plāno satikties").
Par spīti noskaņojumam, kas valda daudzviet pasaulē un nav pagājis garām arī mums, drošības situācija būtiski, pēc ministra domām, nemainīšoties un uzbrukums valstij nav gaidāms, taču Latvija nedrīkst būt vāja ne iekšpolitikā, ne ārpolitikā, un īpaši svarīgi tas ir šajā izaicinājumu pilnajā laikā: „Mēs nedrīkstam stāvēt malā! Latvijas ārpolitikai un Latvijas balsij pasaulē, katru dienu un ik uz soļa, ir jābūt vēl vairāk pamanāmai un sadzirdētai. Arī Latvija nedrīkst būt vāja iekšpolitiski un ārpolitiski. Lai gan Latvijai ir daudz draugu un sabiedroto, kuri grūtā brīdī nāks mums palīgā, taču par mūsu valsts izaugsmi, attīstību, drošību ir jārūpējas pirmkārt pašiem."
Kā galvenos pagājušā gada sasniegumus Rinkēvičs minēja iestāšanos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), kā arī NATO Varšavas samitā panākto vienošanos par austrumu flanga nostiprināšanu.
Taču ministrs brīdināja, ka šajā izaicinājumiem pilnajā laikā Latvija nevar atļauties būt vāja. Bieži dzirdam, ka Latvijai ir jāsēž klusi malā – kā zaķītim zem eglītes, kamēr apkārt staigā baisais vilks. Mēs jau reiz tā darījām, līdz uz laiku zaudējām savas valsts neatkarību.
Savā uzrunā ārlietu ministrs pauda arī apņemšanos sadarboties ar jauno ASV prezidentu Donaldu Trampu un viņa administrāciju, kā arī solīja aktīvi aizstāvēt Latvijas pozīcijas sarunās par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un aicināja stiprināt dialogu ar Krievijas pilsonisko sabiedrību, nepieļaujot, ka Maskava pārkāpj starptautisko tiesību principus.
Ko pērkam?
Saldais ēdiens, protams, bija pašas parlamentāriešu debates. Budžeta pieņemšanas maratonā deputāti akcentu lika uz ātrlasīšanu, taču ārpolitikas debatēs jau vairāk izpaudās daiļrunātāji.
Daži deputāti, piemēram, Veiko Spolītis (viens no debatētājiem, kuru izdevās vērot tiešraidē), uzstājās ar saviem iepriekš sagatavotiem izvērstiem ziņojumiem. Minētā deputāta uzstāšanās gan vairāk atgādināja sausu referāta nolasīšanu. Iebildes ir arī pret saturu, kas nedaudz atgādināja Ņikitas Hruščova slaveno vīziju par to, kā PSRS jau tuvākajos gados panāks un apdzīs ASV piena un gaļas sagādē, tikai Spolīša runā tas attiecās uz jau minēto aizsardzības budžetu. Lietuva un Igaunija jau plānojot vairāk par 2% no IKP atvēlēt aizsardzības budžetam, tādēļ arī Latvija nevar atpalikt. Mītiskie 2%, kurus tikai retā NATO dalībvalsts ievēro, pēc Donalda Trampa izteikumiem un kļūšanas par ASV prezidentu ir ieguvuši „otro elpu", un nu visiem bailēs par savu drošību, klūpot krītot, jāsteidz tos sasniegt, jo citādi paliksim bez „lielā brāļa" palīdzības krīzes situācijā. Es (un, pieļauju, daudzi citi valsts iedzīvotāji) jau saknē neiebilst pret aizsardzības budžeta pieaudzēšanu, taču vairāk vēlētos dzirdēt par to, ko tieši 1,5%, 2% vai 2,5%, kā tas būs Igaunijā, Latvijai dod. Tā ir ārvalstu militārās palīdzības pirkšana un maksa par to, ka Latvijas gaisa telpā patrulē citu NATO dalībvalstu lidmašīnas? Tā ir jaunas (lietotas) bruņutehnikas iegāde un ieroču pirkšana mūsu karavīriem? Tas ir lielāks atbalsts zemessargiem? Tie ir izdevumi par kiberdrošību, kas, daudzu ekspertu vērtējumā, ir lielākais draudu avots? Jāatceras, ka, raugoties uz IKP, katrs cipars aiz komata ir desmitiem miljonu eiro. Situācijā, kad valsts budžets visu vajadzību apmierināšanai ir nepietiekams, lielu summu atvēlēšana pasākumiem, kurus atkarībā no katra individuālās uztveres var vērtēt gan kā valsts drošības stiprināšanu, gan kā vienkāršu līdzekļu noēšanu, ir diskutabla, tādēļ jābūt pilnīgai skaidrībai, kādiem pasākumiem nauda tiek piešķirta un kam to plānots piešķirt. Aizraujoties ar bruņošanās sacensību, var izrādīties, ka beigu beigās vairs nav, ko aizsargāt.
Katram pa medālim
Vairāki deputāti izvēlējās visaptverošo ārpolitikas tēmu ievirzīt sev vien izprotamā gultnē. Piemēram, Solvita Āboltiņa, kas (jāatzīst) no plašsaziņas līdzekļiem pēdējā laikā ir daudz „cietusi", izvēlējās kiberdrošību un hibrīdkara draudus sajūgt kopā ar nepiemērotiem diskusiju tematiem, kurus laiku pa laikam ienāk prātā aktualizēt žurnālistiem. Kā piemērus deputāte minēja LTV raidījuma „Aizliegtais paņēmiens" eksperimentu ar mēģinājumu pieteikt cilvēku valsts apbalvojumam un pastiprināto interesi par bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iespējamo kapavietu. Tas, redz, varot mazināt valsts drošību. Kritikas deva gan tika līdzsvarota ar uzslavām žurnālistiem par Eiropas Parlamenta deputātes Ivetas Grigules neproduktīvās darbības atspoguļojumu.
Kamēr koalīcijas deputāti pārsvarā slavēja ministra ziņojumu un pucēja savas spalvas, opozīcija, darot savu darbu, pauda kritiku gan par ziņojumu, gan par ārpolitisko kursu kopumā. Opozīcijas deputāti pārmeta gan nacionālās pozīcijas trūkumu un ārlietu resora necaurspīdīgumu, gan nespēju pielāgoties straujajam pārmaiņu laikam, ko iezīmē tādi globāli nozīmīgi notikumi kā „Brexit" un ASV vēlēšanas, kas pasaules lielvarām liek pārskatīt savstarpējās politiskās un ekonomiskās attiecības. Tā Mārtiņš Bondars pauda uzskatu, ka tiks pārskatītas attiecības starp ASV un ES nacionālajām valstīm, tāpat kā tiks pārskatīti vairāki tirdzniecības līgumi. Pasaulē būs jauna kārtība, atšķirīga no tās, kas bija pēc PSRS, kurā parādīsies pietiekami daudz un dažādi reģionāli spēlētāji, un Latvijai jāmāk šai situācijai pielāgoties.
„Saskaņas" deputāti savukārt, velkot „dzīvosim draudzīgi" dziesmu, atgādināja, ka varbūt nevajag tās ieilgušās sankcijas pret Krieviju un Latvijai mazāk jāskrien Rietumvalstu pavadā. Ministra atbilde gan bija īsa un konkrēta – Krievijai, ja tā vēlas sankciju atcelšanu, jāpilda Minskas vienošanās.
Visspilgtāk gan debatēs izcēlās bijušais Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, nu Saeimas deputāts Atis Lejiņš, kas aicināja ASV bijušajam prezidentam un Nobela miera prēmijas (viens no diskutablākajiem Norvēģijas Nobela komitejas lēmumiem, jo miera ir bijis visai maz) laureātam Barakam Obamam par ieguldījumu Latvijas drošībā piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni. Kādēļ gan ne? Ak jā, Atis Lejiņš noslēgumā arī aicināja palielināt aizsardzības budžetu virs 2%.
01.02.2017.