Ņemot vērā šķirņu klāstu un to, ka lauku saimniecībās ir, kur ražu glabāt, vietējos ābolus var uzglabāt līdz pat pavasarim, protams, ja pietiek produkcijas. Šoruden daudziem ābolu raža bija ļoti bagātīga.
Arī Cesvaines novada ZS "Jaunspieķi", kur ābeļdārzs aizņem nepilnu hektāru, ābolu bija ļoti daudz. Jānis Puriņš atklāja, ka kādreiz viņam bijusi izvēle – nodarboties ar biškopību vai augļkopību. – Gāju mācīties Bulduros augļkopības kursos pie Ezeriņas un Kārkliņa, pašam bija iespaidīga lieluma, ar rokām uzrakta zeme kokskoliņai. Tur pašmācībai amatieru līmenī stādīju mežeņus, ko potēju. Padomus potēšanā guvu pie Pūres dārznieka Gunāra Krūmiņa, kas Cesvainē noorganizētā sanāksmē mācīja interesentus.
Ābeļdārzā aug paša stādītas un potētas ābelītes. Tā ir īpaša mīlestība un stāsts. Arī vectēvs kādreiz ir ļoti mīlējis ābolus, ja reiz stādījis ābeles. 1940. gada ziemā visas esot izsalušas, bet viņš jaunas ābeles iestādīja vēlreiz, un vēlreiz tās izsala, jo vieta pie Sūlas upes ir diezgan zema un nepiemērota. Kad es pats stādīju, pamatīgi analizēju, kuras ir visziemcietīgākās šķirnes, kas varbūt arī nav pašas saldākās un izskatīgākās, bet Vidzemes ziemām – stiprākās. Vienas no vairāk audzētajām šķirnēm, kas ilgāk glabājas, ir ‘Sinap Orlovskij', ‘Antej' un "Iedzēnos" selekcionētās ziemas ābolu šķirnes, kuras iecienījuši dārzu īpašnieki. Mūsu vietējie āboli kopš stādīšanas brīža neko ķīmisku nav redzējuši, bioloģiskāki vairs nav iespējami.
Tomēr, kā atzina Jānis Puriņš, ZS "Jaunspieķi" nepretendē uz augļkopības saimniecības vai ābolu glabātavas statusu: – Doma par ābolu uzglabāšanu bija jāattīsta līdz rīcībai, jo ābeles pagājušajā rudenī bija pilnas ar āboliem, un, ja āboli ir novākti, vismaz jāatpelna tie līdzekļi, kas iztērēti novākšanā.
Jautāts, kā āboli tiek uzglabāti, viņš pastāstīja: – Ja āboli domāti ilgākai uzglabāšanai, tad parastie pagrabi neder. Tos nedrīkst turēt kopā ar kartupeļiem. Ja arī āboli vizuāli saglabājas, cieš garšas īpašības. Tad jau labāk likt kādā garāžas bedrē vai citā piemērotā telpā. Āboliem, lai tie labi glabātos, vajadzīgs mitrs un vēss gaiss.
Cesvaines pusē audzētos ābolus var iegādāties veikalā "Bitenieks" Madonā.
– Dārzā ļoti maz vajag stādīt vasaras un rudens šķirņu ābeles, bet pamatā jāveido ir ziemas šķirņu ābeļdārzs, jo tad āboliem parādās vērtība, – secināja Jānis Puriņš.
Parasti āboli lielākā cieņā ir pēc jaunā gada. Ja izvēlamies vietējos, zinām, ka tie varbūt pēc izskata ir ne tik standartam atbilstīgi, varbūt ar kādu minimālu defektu, bet nav apstrādāti ar ķīmiju. Arī garšas ziņā mūsējie nav smādējami.
Vēl atziņa – ja iespējams ābolus pārdot janvārī, kad roka tā vien stiepjas pēc Latvijas āboliem, neviens tos netaupīs līdz februārim vai martam, jo palielinās uzglabāšanas laiks un atbirumi. Tomēr ir taču tik labi, ja iespējami ilgāk varam baudīt vietējos ābolus.
31.01.2017.