Artura Riņķa vārds Latvijas mākslas pasaulē lielākoties saistīts ar kinētiskās mākslas avangarda lomu padomju periodā. Protams, arī ar viņa izloloto „Nekurieni" jau neatkarīgajā Latvijā netālu no Sabiles.
Kustības ideju savulaik opārtā (optiskā māksla, kas rada optiskās ilūzijas. – Aut.) pauda krāsas un formas iluzoras vibrācijas, taču tiešā un aktīvā izteiksmē kustību iemiesoja kinētiskā māksla. Latvijā kinētiskie objekti 70. gados parādījās ar apzīmējumu „dizains" un turpmāk attīstījās kā daļa no vides mākslas.
– Kustība mani valdzina, esmu kinētiķis, kas visos objektos vēlas dabūt kustību, – tiekoties ar J. Simsona Madonas mākslas skolas audzēkņiem un pedagogiem, neslēpa Arturs Riņķis. – Kā teicis Leonardo da Vinči, kustība – tā ir dzīvība.
Jāpiebilst, ka kinētiskās mākslas uzplaukumu septiņdesmitajos gados diktēja zinātnes un tehnikas sasniegumi. Zinātnes un mākslas saikne nolasāma arī tā laika kinētiskajos objektos. Spilgts tā piemērs – Artura Riņķa kinētiskais objekts „Sakta" viesnīcas „Latvija" fasādē 1979. gadā. Mākslinieks specializējies arī aparatūras dizainā (radioizotopiskais ugunsgrēka signalizators, 1988), grafiskajā un unikālajā dizainā.
– No visām idejām un projektiem, ko savas dzīves laikā esmu radījis uz papīra, īstenoti labi ja 10 procenti, – J. Simsona Madonas mākslas skolā atzina autors, piebilstot,
ka fantāzija neliek mieru – pat naktīs viņš nereti pamostas un meklē papīru, lai uzskicētu kārtējo ideju.
Būtiski, ka Arturs Riņķis ir arī starptautisku videofestivālu dalībnieks (Austrijā, Šveicē, Polijā, 1991; Spānijā, 1992), viņa veidoto videofilmu „Elpa" varēja noskatīties tikšanās dalībnieki J. Simsona Madonas mākslas skolā. – Mīļie jaunie cilvēki, man nav ne datora, ne citu jaunāko tehnoloģiju, – uzsvēra Arturs Riņķis. – Es strādāju analogās tehnoloģijas jomā, un ar analogajām sistēmām var panākt interesantas lietas, pat tādas, ko ar datoru nevar izdarīt. Var radīt lielus, telpiskus objektus, savukārt dators rada tikai projekciju.
Pēdējo divdesmit gadu periodā Arturs Riņķis apzināti nogāja no laikmetīgās mākslas skatuves. Bez papildus uzmanības īstenoja savu dzīves lielāko projektu – izveidoja mākslas dārzu „Nekurienes vidū", kas atrodas viņa lauku mājā pie Sabiles. – Nosaukumu piespēlēja Kalifornijas indiānis, kas pie mums toreiz viesojās, – komentēja Arturs Riņķis. – Tajā ir daudz objektu un arī dažādu sugu augi.
Oriģinālo dārzu, pēc paša autora aplēsēm, apmeklējuši vismaz pāris tūkstoši cilvēku. Jāteic, ka dārzs apmeklētājiem atvērts ierobežotu laiku gadā – tikai vasaras nogalē, kad apmeklētāji uz nakts tumsas fona var jo skaidrāk saredzēt spīdam kinētisko mākslu – gaismas un mūzikas saliedējumu.
Maģiskais dārzs ar dabas un cilvēka veidoto objektu simbiozi kļuvis par Artura Riņķa dzīvesveidu. Par spīti piedzīvotajai nelaimei – 2011. gadā viss nodega -, Riņķis darbus atjaunoja un radīja jaunus.
Pagājušā gada pavasarī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā bija skatāma fotogrāfes Ivetas Vaivodes un Artura Riņķa izstāde „Ceļojums uz Nekurieni", kurā abi mākslinieki veidoja savu dialogu laikā un telpā, izmantojot dažādus medijus, sākot ar instalācijām un fotogrāfiju, beidzot ar video, animāciju un skaņu.
Arturs Riņķis iedvesmojies no stīmpanka (steampunk) stila, kas aizsākās Amerikā 60. gados. – Toreiz bija mākslinieku grupa, kas nolēma veidot mākslas darbus, kuros var sajust 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma garu, kad visur valdīja tvaika spēks un visas detaļas (mašīnas zobrati, riteņi utt.) bija redzamas, – mākslas skolā vēstīja autors. – Stīmpanka estētika bija tik vilinoša, ka tā radīja atsevišķu subkultūras virzienu ar savu glezniecību, grafiku, skulptūru, datorspēlēm, modi un dizainu.
Stīmpanka stilā Arturs Riņķis pārveidojis arī savu automašīnu un izgatavojis vairākus tērpus. Apmeklētājus savā „Nekurienes vidū" viņš izvadā ar šo mašīnu pa apkārtni, un visiem ir liels prieks.
27.01.2017.