– Es arī gribētu tādu košu un oriģinālu auduma maisiņu, ar ko iet iepirkties… Ar tādu tašu var izcelties, jo tādas nevienam citam nebūs… Ierosinājums – lai tādi maisiņi atrastos veikalā, kur katrs varētu izvēlēties savējo… Te taču var savietot arī žurnālus un grāmatas, ko pārnest mājās no bibliotēkas… Katrā somā ir kas kičīgs, – teica vestēnietes, kuras bija ieradušās, lai aplūkotu, kādu pārsteigumu atkal ir sarūpējusi darbīgā un radošā novadniece ŅINA ELSIŅA.
Kad gadumijas svētki pagājuši, sākusies darbīga ikdiena, kad iepriecina viņas veikums – iepirkuma maisiņi, kas sakombinēti un sašūti no auduma, kam dots otrs pielietojums. Patlaban Vestienas pagasta bibliotēkā ir apskatāma Ņinas Elsiņas auduma maisiņu un izšūtu somu izstāde "Ejam iepirkties!". Tajā apskatāmas 28 krāsainas, dzīvespriecīgas tašas, ko var ne tikai aplūkot, bet izmantot praktiski – plastmasas maisiņu vietā.
– Pašai jau šķiet neticami, kādi tik materiāli tašiņām izmantoti! Vienā ir mazmeitas džemperis, citā – halāta daļa ar visām kabatām, lakati, kādreizējais priekšauts, īstā soma ir bagātināta ar maniem izšuvumiem, bet rokturīšiem izmantoju vīriešu kaklasaites, kas sakrātas. Nebija žēl sagriezt vecās lietas, apģērbu, ko vairs neizmanto, lai taptu kaut kas jauns un skaists – vesela sērija praktiski pielietojamu maisiņu, kuru darināšanā varēju ielikt mazu daļu no sevis. Špikeru nebija, ņēmu audumus ar ziliem, sārtiem un dzelteniem ziediem, katram rāmītim – savi ziedi, domāju, ko salikt kopā. Vienu somu šuvu trīs vai četras dienas, bija dienas, kad uzšuvu trīs tašas. Tā var strādāt tikai ziemā. Ar materiālu palīdzēja arī radi, paziņas. Tas, kas vairs nenoder citiem, noder man sagriešanai un jaunu lietu radīšanai, – iepazīstina autore, neslēpjot, ka darbi ir tapuši, intensīvi strādājot, divās nedēļās. – Pie visa iesākumā ir "vainīgi" bibliotēkas rokdarbu žurnāli, kāpēc ķēros pie darba un šuvu auduma maisiņus, kas apskatāmi izstādē.
Var tikai apbrīnot Ņinas Elsiņas māku sakombinēt no vecā, citiem nevajadzīgā un izveidot ko jaunu un apbrīnas vērtu. Vaicāta, kā viņai tas izdodas, Ņina uzrunā mūs visas: – Mīļās sievietes, meitenes, dāmas, kundzes! Kārtīgi ieskatieties savā garderobē, tur atradīsies viss kas – gan lakats, gan priekšauts, gan kostīmjaka, ko nevelkat. Ja divus trīs gadus drēbes neizmanto, tātad tās nav vajadzīgas. Nopuriniet putekļus, iedvesmu atrodiet rokdarbu žurnālos, jaunākajos rakstos, kur var izlasīt un bildēs apskatīt, kā no drēbēm, ko neizmanto, izgatavot brīnumainas lietas. Atrodiet tām otru pielietojumu, lieciet tās lietā – vai nu gatavojiet lupatu tepiķīšus, vai šujiet spilventiņus, vai krāsainus maisiņus, kādus redzat izstādē, strādājiet, lai pašām prieks par savu radošo darbu! Var ņemt jebkuru audumu, ja tikai piedomā klāt. Protams, ir vajadzīga šujmašīna, un man kalpo vecais "Zingers". Tas ir patīkami, ka varu ko darīt, un vēlos iedvesmot arī citus. Nerunāju, bet, ja ir iedvesma, ķeros pie darba, un man it kā no augšas kāds palīdz.
Ņina Elsiņa ir radoša un čakla mākslinieciska personība, kas nevar tā mierīgi, bez aizrautības dienas vadīt. Kad ir radusies iedvesma, izšuj, pāršuj, no vecā rada jaunas, apbrīnas vērtas lietas, vestes, gobelēnus, spilvenus, segas, ar prieku arī glezno. Viņa teic, ka tā ir viņas relaksācija, kad, aizmirstot par ikdienas rūpēm, radošās domas un idejas atnāk pašas.
Kad prasu, kā sākusies interese par rokdarbiem, Ņina Elsiņa pakavējas atmiņās: – Uzaugu astoņu bērnu ģimenē. Rokdarbus mācīties mudināja mamma. Cik sevi atceros, esmu strādājusi kādus rokdarbus. Pirmo izšuvumu apēda govs. Gāju ganos un izšuvu nelielu galdautu – baltu drēbes gabalu ar melnu 40. numura diegu, jo mammai nebija laika aizbraukt un nopirkt citus diegus. Šuvu, pusdienas laikā aizmigu, un manu darbu no viena stūra bija sagrauzusi govs… Mamma mani gan bāra, gan dresēja kā armijā, bet iemācīja ļoti daudz – rišeljē, krustdūrienu – arī poļu, ukraiņu, krievu rakstus, adīšanu, tamborēšanu. Mājās bija visādi izšūti galdauti, jo tad jau nebija tā, ka aizej uz veikalu un nopērc – pašas šuvām, aptamborējām. Tā visu mūžu rokdarbi man tuvi. Patika vestes, gribēju tādas, kādu citiem nav. Kad pati sāku šūt, visi prasīja, kur esmu to vai citu apģērbu nopirkusi. Manā garderobē – arī izšūtas blūzes, kleitas. Tas ir labi, ja mammas jau no mazotnes liek bērniem ko darīt, ir tikai jāzina, kas viņam patīk, jo piespiest nevienu nevar. Man patīk gan rokdarbi, gan krāsu salikšana, kas tomēr ir māksla.
Ikdienā, kas nemaz nav tik vienkārša un viegla, kā gribētos, Ņina joprojām uzšuj kādu jaunu blūzi, saver krellītes, uzglezno gleznu. Arī auduma maisiņu izstādē redzams, ar kādu atdevi un sirdsdegsmi viss tapis, lai arī apkārtējiem tiek kāds gabaliņš prieka.
20.01.2017.