Kopš 1991. gada janvāra barikāžu laika ir pagājuši jau 26 gadi, taču Latvijā vēl aizvien cenšamies novērtēt un saprast tā nozīmīgumu ne tikai mūsu valsts neatkarības atjaunošanas kontekstā, bet plašākā mērogā.
Ceturtdaļgadsimts vēl gluži nav tas laika nogrieznis, kad uz barikāžu laiku varam raudzīties kā senu vēsturi, par kuru informācija gūstama ne vairs no laikabiedru tiešām liecībām, bet gan citiem avotiem, taču vienlaikus tas ir pietiekami ilgs laiks, lai mēs spētu barikāžu notikumus izvērtēt bezkaislīgi, bez savu subjektīvo emociju uzslāņojuma.
Kā pirms gada Latvijas Zinātņu akadēmijā barikāžu 25. gadadienai veltītā starptautiskā konferencē par civilo pretestību un barikāžu lomu uzsvēra Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis: „Barikādes bija izšķirīgs brīdis un apbrīnas vērts fenomens Latvijas vēsturē, kas pelnījis lielu ievērību. 1991. gada janvāra notikumi no jauna ļāva vecākajai paaudzei atcerēties, bet jaunākajai iepazīt kara elpu un upuru cenu. Barikādes noveda pie lielākā, ko vien tauta var vēlēties – savas valsts. Notikumi Lietuvā un Latvijā bija kā detonators turpmākajiem notikumiem arī Maskavā, kas beidzās ar augusta puču, kad Latvija reāli atguva neatkarību."
Par barikādēm, gluži kā par Ulmaņlaikiem, sabiedrības apziņā ir daudz romantizētu uzslāņojumu, piedomātā, kā arī netrūkst „baļķa stiepēju", tādēļ ļoti nozīmīgs ir turpmākais pētniecības darbs. Jo vairāk nākamajos gados vai gadu desmitos būs pētījumu, jo vairāk sabiedrība apzināsies barikāžu nozīmīgumu un arī to lomu – pozitīvu vai negatīvu -, kādu katrs cilvēks tajās spēlēja. Un jo lielāks laika nogrieznis paies kopš neatkarības atgūšanas brīža, jo nozīmīgāka loma tiks piešķirta tā laika notikumiem.
Barikādes pasaules vēstures kontekstā
Tas, kas barikāžu laikam un Atmodas periodam kopumā no samērā lokāla notikuma liek kļūt par pasaules mēroga notikumu, ne tik daudz saistās ar neatkarības atgūšanas faktu, cik ar veidu, kādā tas notika, proti, nevardarbīgu pretošanos. Protams, neviens nav tik naivs, lai nesaprastu, ka, PSRS vēršot pret Baltijas valstīm savu militāro arsenālu, no mums slapja vieta nepaliktu. Taču Latvijas iedzīvotāji, neraugoties uz šo risku un nāves draudiem, izvēlējās protestēt, un nevardarbīgās pretošanās kulminācija bija tieši no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim – barikāžu laikā. Tas gan nenozīmē, ka protests varai un nevardarbīga pretošanās parādījās tikai Atmodas periodā. SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte savulaik norādīja, ka latviešu prātus ideja par Latvijas neatkarību nodarbināja jau ilgstoši, kaut gan diezin vai lielākā daļa latviešu vēl 80. gadu vidū to uzskatīja par reāli iespējamu. LPSR pastāvēšanas vēsture jau bija pierādījusi, ka jebkura vēršanās pret pastāvošo varu vai neatkarības ideju publiska paušana vienmēr tika apspiesta jau pašā saknē. Apkopojot bijušā LKP arhīva datus, var lēst, ka katru gadu LPSR tika likvidētas 5 līdz 12 pretpadomju vai nacionālistiskas grupas. 80. gadu otrajā pusē nacionālisma izpausmes tikušas novērotas pat Baltijas kara apgabala militārpersonu vidū. Jāatzīmē, ka informācija par šādu grupu pastāvēšanu un pat par to likvidēšanu no sabiedrības tika slēpta, lai radītu priekšstatu, ka tajā valda tikai un vienīgi miers un laime. Iepriekšminētais liecina, ka zināmu pieredzi ar nevardarbīgu pretošanos mūsu tauta bija jau uzkrājusi, taču pilnībā manifestēties tā spēja vien tad, kad visi priekšnoteikumi bija pilnībā nobrieduši.
No vēstures zināmi daudzi nevardarbīgas pretošanās akti. Senākie no tiem sākās dažus gadsimtus pirms mūsu ēras sākuma. Tiesa, plašākai sabiedrībai zināmākas ir pagājušā gadsimta nevardarbīgās pretošanās akcijas, sākot jau no cīņas par sieviešu tiesībām, taču asiņainākais iznākums parasti bija nevardarbīgai pretestībai pret autoritāriem un totalitāriem režīmiem, kā, piemēram, Prāgas pavasaris Čehijā, protesti Tjaņaņmeņas laukumā Ķīnā, kas beidzās ar asinspirti, revolūcija Irānā u. c. Plašākai sabiedrībai droši vien zināmākā un lielākos augļus nesošā nevardarbīgas pretošanās akcija saistās ar Indiju, kas 1942. gadā iestājās par valsts neatkarību no Apvienotās Karalistes, taču arī Baltijas valstu iedzīvotāju rīcība, kas prasīja gan drosmi, gan iekšējo motivāciju, gan nedaudz arī sapni par gaišāku nākotni, ļauj barikādes ierindot starp izcilākajiem nevardarbīgās pretošanās piemēriem, kas pierāda, ka ne vienmēr brīvība tiek atnesta vai nosargāta ar bajonetēm. To šķiet divtik svarīgi atminēties laikā, kad pasaule sāk mesties kārtējā bruņošanās sacensībā un Aukstā kara neprātā.
Cilvēka loma
Indijas protestus mēs personificējam ar Mahatmu Gandiju, kas liecina par vienas personas lomu plašākā notikumu attīstībā. Ļaužu masā var virmot idejas un rīcības plāni, taču, lai vienkārša urdēšana sabiedrībā kļūtu par kaut ko vairāk, ir nepieciešami līderi – kā idejiskie, tā praktiskie -, kuri ir gatavi ne tikai uzstāties ar runām, bet arī risināt organizatoriskos jautājumus. Gandija līmeņa personību barikāžu laikā nebija, taču līderi (vismaz tobrīd sabiedrība viņus par tādiem uzskatīja) bija. Gadiem ejot, parasti cilvēkiem pret šīm personībām izveidojas divējāda attieksme. Sākotnējā spozme sāk bālēt, sabiedrisko darbību nomaina rutinēts, pat birokrātisks ikdienas darbs. Mēs zinām viņu uzvārdus, šad tad redzam pavīdam TV ekrānos, taču Atmodas laika valstsvīru oreols ir pagaisis. Un, nedod Dievs, ja tu esi Ivars Godmanis. Šobrīd daudzi Atmodas laika līderi saņem sabiedrības nopēlumu, jo masu apziņā viņi aizvien mazāk tiek saistīti ar neatkarības izcīnīšanu, bet ar visām pēdējo divu desmitgažu sociālajām, ekonomiskajām un politiskajām problēmām, ar kurām mūsu valsts ir saskārusies. Varam tikai zīlēt, kā Atmodas laika līderus uzlūkos pēc divām trim paaudzēm, kad viņi būs beiguši šīszemes gaitas. Tādas pasaulē labi pazīstamas personības, kuru vārds nesaraujami saistās ar nevardarbīgu pretošanos, kā jau minētais Mahatma Gandijs vai Martins Luters Kings, joprojām tiek glorificētas, kaut gan abiem kungiem skapī ir ne viens vien skelets. Gandija biogrāfijā ir rasisma elementi, savukārt Kings savulaik bija pazīstams gan ar savu ne pārāk pozitīvo attieksmi pret sievietēm, gan laulības pārkāpšanu.
18.01.2017.