Cik daudz stāstu klejo no mutes mutē! Tā ir mūsu tautas mutvārdu folklora. Tāpat kā pasakas, kas arī augušas no nostāstiem par patiesiem atgadījumiem. Šādus stāstus arvien vairāk un vairāk novērtē sabiedrība, un tie tiek celti godā. Latvijā, lai popularizētu šo mutvārdu folkloru, tiek organizēti stāstnieku konkursi. Šogad meitene no Degumniekiem piedalījās ar Anitas Tomiņas stāstu.
"Tas notika tais laikos, kad bēres, kāzas, kristības rīkoja mājās. Nekādu viesu namu jau nebija. Godu mājā ieradās saimniece ar palīdzēm un no saimnieku sagādātajiem produktiem pagatavoja maltīti. Tā teikt, lai var dzīrot trīs dienas, trīs naktis, cik kuram rocība un vēlēšanās.
Kalnagalā tika rīkotas bēres. Kalnagals – tepat aiz Barkavas pagasta robežas uz Lubāna pusi. Kā saka Kelīna Klāna – ne te kalna, ne te gala, bet Kalnagals. Saimniece ar palīdzēm iepriekšējā dienā vāra auksto gaļu, bet buljonu atstāj uz nākamo dienu zupai. Viru lielajā katlā iznes ārā, lai nesabojājas. Saimniece nosaka: "Tik vāku nenospundējiet, lai nesasmok buljons!" Meitas uz mata izpilda norādes un turpina iesāktos darbus.
Otrajā dienā lielais katls tiek nests iekšā un likts uz plīts, lai taptu garda zupa. Saimniece atkal rīko palīdzes, lai palūko, vai buljons, kas pa nakti saželējis, jau izkusis, un pie reizes lai apmaisot arī. Kā teikts, tā darīts. Bet… virtuves meitenes pēkšņi stāsta, ka buljonā kaut kas peldot, laikam neesot labi nokāsts. Saimniece pretī: "Nevar vis tā būt, es tak vakar pati kārtīgi nokāsu." Paņēmusi pavārnīcu, pati iet pie katla pārliecināties par meitu teikto. Tavu brīnumu, tik tiešām – kaut kas ir! Bet kas? Sāk skatīties un vilkt ārā… Putns! Ko nu? Ātri katla saturu cūku spainī, prom uz kūti. Katls nu tiek mazgāts un tīrīts, lai pēc iespējas ātrāk varētu zupu vārīt no kā cita, jo bērinieki tak brauks mājās un virai jābūt gatavai. Viss beidzas labi, ēdiens izdodas, bet nu gan no mākslīgā buljona frikadeļu zupa ar čaukstenīšiem. Vai jūs zināt, kas ir čaukstenīši? Tas ir olas baltums, kas ielaists zupā un izvāroties peld pa virsu. Viesi sēd un ēd. To vidū ne tikai pagasta ļaudis, bet arī attālāki radi no pilsētas. Tādi lepni izskatās, dāmas sakrāsojušās, smalkāk apģērbušās.
Otrā dienā tiek dalītas pateicības. Kā pirmās tiek izsauktas saimnieces. Slavinātas nu tiek gan par gardo zupu, gan citiem ēdieniem. Bet pēkšņi pilsētas kundze pajautā: "Kas jums tajā zupā peldēja?" Vai man' dieniņ, saimniecei kā zibens caur ķermeni iziet. Domas šaudās gan tā, gan šitā. Kā tā kundze varēja zināt par to nelaimīgo putnu, vai kāds būs izpļāpājies? Iestājas pat tāda neveikla pauze. Vārds pa vārdam, un abas runātājas tomēr saprotas, ka tā lieta grozās ap čaukstenīšiem. Pag, vai es jums to jau teicu, kas tie tādi ir? Teicu, teicu! Izrādās, pilsētas kundzei lieli brīnumi par tādiem, nekad iepriekš tos nebijusi baudījusi. Re, kāds atgadījums norisinājās uz Latgales un Vidzemes robežas, nu, tepat Kalnagalā!"
Pierakstījusi DACE KALNIŅA
30.12.2016.