Raibs kā dzeņa vēders ir mana šīsdienas apraksta galvenā varoņa – Zigmunda Bekmaņa – dzīves ceļš.
Skolas gados Madonā strādājis par pastnieku, vēlāk šoferis kolhozā „Dzelzava", bibliotekārs Dzelzavā un bibliotēkas vadītājs Aizpurvē, mākslinieciskās daļas vadītājs Dzelzavas kultūras namā, bioloģijas skolotājs Cesvaines internātskolā, ūdens kadastra daļas vadītājs Madonas reģionālajā dabas aizsardzības komitejā, sauszemes ekosistēmu aizsardzības inspektors. Madonas rajona padomes kultūras nodaļas vadītājs, Cesvaines Tautas teātra režisors. Gids firmā „Relax tūre", „Latvijas Avīzes" žurnālists…
Tomēr šoreiz ar Zigmundu runājam ne tik daudz par darbu, bet labu mirkli veltām vienam no viņa vaļaspriekiem, proti, vīna pasaulei.
Vīnu darināja arī vectēvs
– Tāpat kā valodu nevar iemācīties pilnībā, tā vīna pasauli pilnībā izzināt nav iespējams, – atzīst kādreizējais dzelzavietis, kas nu jau vairākus gadus kopā ar ģimeni dzīvo Jūrmalā. – Bērnībā vīnu gatavoja mans vecaistēvs. Viņš bija kā paraugs daudzās lietās, kam centos līdzināties. Vectētiņš Jānis Rīduzis savā pusē bija pazīstams kā sabiedrības dvēsele un godavīrs. Dzīvojot Dzelzavas pagasta „Purmalēs", kaut kas allaž palika no dārza veltēm, un vīns mājās tika darināts. Starp citu, vēl tagad lietoju divus vectēva vīna balonus, ko mantoju no Dzelzavas laika. Pusaudža gados man vīnu iedeva arī nedaudz pagaršot, bet tā tas palika.
Laiks atbrīvoties no zaptes burciņām
Jautāts, kas bija par impulsu gatavot savu pirmo vīnu, Zigmunds stāsta: – Salīdzinoši nesen – pirms četriem gadiem – sieva vēlējās iztīrīt pagrabu un atbrīvoties no vecajām zaptes burciņām. Viņa ieminējās, ka varētu uztaisīt vīnu. Piekritu, izmēģināju, bet sievai negaršoja – teica, lai leju ārā. Es, skops būdams, nelēju vis, tikai nedaudz uzlaboju. Un interesanti, ka saņēmu sievas uzslavu: „Jā, nu tas gan ir īsts vīns, patiešām labs vīns!" Man šai ziņā ir cits skatījums – daudz mūsu uztverē atkarīgs no cilvēka tā brīža noskaņojuma un sajūtām: ja esi pacilātā noskaņojumā, reakcija ir viena, ja esi nomākts –
kaut baudi to pašu, viedoklis atšķiras.
Vīnu sortiments un iespējas
– Neviens mājas vīns nav bezcerīgs, to var izglābt, pieliekot cukuru vai kupažējot, tas ir, salejot vairākus vīnus kopā, – aizdomājas Zigmunds. – Tad veidojas gluži cita garša.
Taujāts, cik plašs ir pašgatavoto vīnu sortiments, vīndaris atklāj, ka kopumā viņam ir 11 baloni. Ir ceriņu, pieneņu, nātru, bērza, ābolu, zemeņu, aroniju, ābolu-bumbieru, jāņogu-upeņu-aveņu vīns.
– Jāņogu vīns raudzēts no Astras Riekstiņas dotā rauga, – informē Zigmunds. – Vasarā biju Dzelzavā, vīna raugu nopirkt nebija iespējams, atcerējos par Astru. Tad sarunājām bārteru: viņai piegādāju ābolu sulu, pretim saņēmu vīna raugu.
Ceļojot iepazīst pasauli
Vēl viens Zigmunda hobijs ir fotografēšana un ceļošana. Vasarās viņš vada grupas uz Norvēģiju, Vāciju, Ungāriju, ziemā dodas tepat pa Latviju, ved grupas uz teātra izrādēm.
– 2008. gadā vedu tūristu grupu pa Reinas, Mozeles (Vācija) un Elzasas (Francija) ieleju. Visām šīm ielejām piemīt īpaša romantika, kas slēpjas senajās pilīs, vīna dārzos un jaukajos vīndaru ciematiņos, kur katru rudeni tiek gaidīts kāds īpašs notikums – jaunā vīna svētki. Septiņās dienās apmeklējām 12 saimniecības, degustējām 60 dažādus vīnus, – atklāj Zigmunds. – Nereti ekskursantus uzcienāju arī ar pašgatavoto vīnu.
Savus ceļojumus autors bieži apraksta „Latvijas Avīzē".
– Rakstu, kamēr neesmu atlaists, – smejas Zigmunds.
– Mums redakcijā ir interesants periods: ir izmainīts avīzes modelis, ir padomdevēji, kas rosina medija attīstību, pārmaiņas ziņu pasniegšanā, tāpat citos jautājumos. Par tūrismu rakstu ik pārnedēļu, esmu uz pusslodzi.
Pirms gada Ziemassvētku laikā, kad avīzes kolēģi bija uzrīkojuši vietējo tirdziņu, Zigmunds pašdarinātos vīnus bija aiznesis uz redakciju. „Citiem bija rokdarbi, sukādes, es aiznesu pieneņu vīnu. Cilvēki pagaršoja, nopirka svētku galdam, šogad prasa atkal."
Laiku pavada ar meitu
Kad ierunājamies par ģimeni, Zigmunds neslēpj, ka daudz upurējas meitas labā. Sonorai ir seši gadi, trīsreiz nedēļā viņa tiek vesta uz Rīgu, kur piedalās vokālā ansambļa „Dzeguzīte" mēģinājumos. – Pirmo gadu meita gāja ansambļa sagatavošanas kursos, tagad jau dzied pie vadītājas Dailas Martinsones. Divreiz nedēļā Sonora apmeklē mūzikas skolu, dzied skolas korī. Iestājās arī Jūrmalas sporta skolā, kur trīsreiz nedēļā piedalās mākslas vingrošanas nodarbībās. Divreiz nedēļā vedu viņu uz baseinu, ko apmaksā Rīgas dome.
– Sieva ir pediatrs un ģimenes ārsts, viņu tikpat kā neredzam, – par savas otrās pusītes aizņemtību vēsta Zigmunds.
Raksta pasaku Sonorai
Tā kā Zigmunda vēl viens vaļasprieks ir literārā jaunrade (ir iesākti vairāki romāni), šobrīd viņš to ievirzījis meitas adresē: – Rakstu pasaku Sonorai, kas sauksies „Sonoras ceļojums ar lēcējblusu". Ir doma to piedāvāt „Latvijas Avīzes" izdevniecībai, āķis jau mests. Pasakai ir vairākas nodaļas, jo ceļotāja iegriežas vairākos kontinentos. Ceļojumu viņa iesāk ar Mēnesi, tad atgriežas uz Zemes, nonāk Sonoras tuksnesī. Meksikā reāli tāds tuksnesis pastāv, varbūt kādreiz abi uz turieni aizbrauksim…
Vēl gan darāmā pie pasakas izdošanas esot gana. Arī ilustrāciju autors pagaidām nav zināms. „Iedomājos par Ilonu un Ilmāru Drīliņiem, bet viņi ir aizņemti cilvēki. Interesanti, ka neliela sadarbība mums jau bija – Drīliņi gatavoja etiķetes maniem vīniem."
„Lauki arī jāapsaimnieko"
Regulāri – divās trijās nedēļās reizi – Zigmunds dodas uz saviem laukiem – Dzelzavas pagasta „Purmalēm". Tur dzīvo viņa mamma, dēls apņēmies palīdzēt un dzimtas mājas apkopt.
– Pamazām uz Dzelzavu gribu pārcelt arī vīna darināšanu, dzīvoklī tam īsti nav vietas, – vēsta dzelzavietis. – Lauki ir jāapsaimnieko, un to dzimtajā pusē daru ar prieku.
23.12.2016.