Laikā, kad top šis raksts, Saeimas opozīcija droši vien ir paguvusi sarūpēt Ziemassvētku dāvanu premjeram Mārim Kučinskim, sniedzot savas izpalīdzīgās balsis, atbalstot premjera priekšlikumus atteikties no minimālajām sociālajām iemaksām un mikrouzņēmumu nodokli palielināt līdz 15% no apgrozījuma.
Vēl dienu pirms izšķirošā Saeimas balsojuma par izmaiņām nodokļos valdošās koalīcijas partijas nespēja rast kompromisu. Par laimi, ir opozīcija, kas gatava atbalstīt priekšlikumu, ka nākamgad mikrouzņēmumu nodokļa likme palielināsies līdz 15%, savukārt uzņēmumiem ar apgrozījumu līdz 7000 eiro likme nākamgad būs 12%. „Vienotība" stingri iestājās pret premjera vēlmi pilnībā atteikties no minimālajām sociālajām iemaksām.
Lielo politiķu mazās domstarpības
Koalīcijas partneru pretrunas ir visai fundamentālas. „Vienotība" savu nostāju argumentē ar rūpēm par pensiju sistēmas stabilitāti, kuru vēl pirms mēneša, atrodoties mūsu laikraksta redakcijā, labklājības ministrs Jānis Reirs slavēja kā vienu no ilgtspējīgākajām, noturīgākajām. Pārējie koalīcijas partneri savukārt patiesās vai tēlotās rūpēs par iedzīvotājiem mēģina sagrābstīt aptuveni 70 miljonu eiro lielo iztrūkumu, ko rada pašu iepriekš atbalstītās pozīcijas maiņa mikrouzņēmumu nodokļa jautājumā.
Jāatgādina, ka Saeima vēl 2015. gadā pieņēma likumu, kas paredzēja ieviest minimālo sociālo nodokli – 75% no minimālās algas 2017. gadā un 100% no minimālās algas 2018. gadā pat par tiem darbiniekiem, kuri saņem mazāk nekā minimālo algu, taču šomēnes, sākoties skaļiem protestiem, premjers divas nedēļas pēc nākamā gada budžeta pieņemšanas nolēma no šīs domas atkāpties.
Patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu, un daļa taisnības ir visiem. Nav noslēpums, ka mikrouzņēmuma nodokļa režīmu jau visai ātri pēc tā ieviešanas lieliski savai darbībai spēja pielāgot uzņēmumi, kuru kopējais apgrozījums mērāms miljonos eiro. Ja tev tiek dota iespēja legāli optimizēt nodokļus, atstājot savā kabatā vairāk naudas, kādēļ to neizmantot? Tas gan degradē pašu mikrouzņēmuma ideju – nodarboties ar mazo biznesu, kas ļauj pabarot sevi, savus ģimenes locekļus, būt nodarbinātam, nezaudējot darba iemaņas, nevis staigāt ar izstieptu roku. Man nav atbildes, kā atrisināt problēmu ar neveiktajām sociālajām iemaksām, kas daudziem mikrouzņēmumu nodokļu režīmā strādājošiem var sagādāt ne pārāk laimīgas vecumdienas, taču tā vietā, lai uz bluķa liktu visu mikrouzņēmumu galvu, būtu jāmeklē alternatīvi risinājumi. Diemžēl tas netiek darīts, un valdību veidojošās partijas kopīgo risinājumu vietā izvēlas mikrokonfrontāciju un ierakšanos savos ierakumos, veidojot bīstamu precedentu – atstāt lēmumu pieņemšanu tik svarīgos jautājumos kā nodokļi uz opozīcijas atbildību. Lai kā šobrīd mums tiek stāstīts, ka „Saskaņas" atbalsts premjeram ir vienkāršo cilvēku interesēs, drīz vien redzēsim, kāda ir bijusi šīs Ziemassvētku dāvanas patiesā cena.
Noguruši?
Uzstādīt vienu diagnozi – kas īsti kaiš Kučinska valdībai – ir sarežģīti, jo atšķirībā no daudzām iepriekšējām valdībām skaļi paziņojumi no pašas valdības mūriem izskan retāk un klusāk. Indikācijas par trupi koalīcijā tomēr ir skaidri saskatāmas. „Vienotība", līdzīgi kā Nacionālā apvienība Laimdotas Straujumas valdībā, šobrīd darbojas kā iekšējais opozicionārs. Valdības veidošanas procesā, pēc tam, kad Raimonds Vējonis šovā „Izvēlies premjeru!" priekšroku bija devis Kučinskim, nevis Kārlim Šadurskim, jau izskanēja prognozes, ka ilggadējai varas partijai tik straujš ietekmes zudums var izrādīties grūti norijams krupis, un dažu „Vienotības" politiķu, piemēram, Solvitas Āboltiņas, izteikumi liecināja, ka partija varētu torpedēt valdības, kuras sastāvā pati atrodas, lēmumus. Daži apliecinājumi šiem vārdiem jau ir bijuši, taču visspilgtāk valdības iekšējās pretrunas izgaismo tieši diskusija mikrouzņēmuma nodokļa likmes sakarā. Nav skaidrs, kādu spēli spēlē „Vienotība", kas pietuvojusies bīstami tuvu nākamajam solim, kas jau ir valdības krišana. Vairāku politologu vērtējumā valdībai arī būtu jāatkāpjas, jo, kaut arī budžets uz papīra ir pieņemts, vēl joprojām notiek būtiskas izmaiņas saistībā ar nodokļu piemērošanu, kas savukārt neļauj veikt precīzu nākamā gada budžeta ieņēmumu prognozi. Vai kādai no koalīcijas partijām ir izdevīga valdības krišana? Diez vai, jo „Vienotībai" premjera amats, visticamāk, netiks, savukārt kārtējo ministru rotāciju pašas rotācijas dēļ droši vien neviens nevēlas redzēt. Partijām arī nav izdevīgi radīt haosa fonu brīdī, kad tik tuvu ir pašvaldību vēlēšanas. Tiesa, arī attiecībā uz tām īsti nav skaidrs, ko domā „Vienotība", jo, ja Rīgas mēra amatam tiek izvirzīts Vilnis Ķirsis, māc bažas, vai partija cīņu galvaspilsētā maz uztver nopietni.
Valdību, manuprāt, visprecīzāk raksturo vārdi „nogurums", „pelēcība" un „pastāvība". Koalīcijas partijām atziņa, ka šajā parlamenta sasaukumā valdību var veidot tikai šādā kombinācijā, ir sniegusi zināmu pašapmierinātību. Igaunijas jaunās valdības modelis, kur koalīcijas laivā sasēdušies gan centriskie, gan nacionālie, gan kreisie politiskie spēki, Latvijai tuvākajā laikā diezin vai draud, tādēļ politiķi domā, ka var atļauties tādu vaļību, kā apstiprināt budžetu ar opozīcijas balsīm. Šāda attieksme ir tuvredzīga un liek vaicāt – vai valdošie politiķi dzīvo informācijas vakuumā? Sabiedrība zaudē ticību varas institūtiem, un tas vērojams ne tikai Latvijā. Šķiet, valdošie gaida līdzīgu belzienu kā Demokrātu partija ASV, kas ilgu laiku neuztvēra nopietni Donalda Trampa kandidatūru. Nav runa par to, ka vecajām partijām tagad būtu jāmetas iekšā Joahima Zīgerista stila populismā un jālej medus potenciālo vēlētāju ausīs. Tieši kaudzēm dotie, taču nepildītie solījumi ir pamats sabiedrības neuzticībai. Tā no varas priekšstāvjiem gaida atklātu, patiesu dialogu, nevis aizbildniecisku augstprātību. Vēl ir laiks pamosties, aptvert reālo situāciju un atbilstoši rīkoties, pretējā gadījumā var pienākt brīdis, kad par valdības veidošanu būs jārunā ar 30 deputātu vietas ieguvušu Artusa Kaimiņa partijas frakciju. Un pie tā varēs vainot tikai sevi.
21.12.2016.