Katrs no mums, sasniedzot zināmu vecumu, ir aizdomājies par tādiem jautājumiem kā dzīve, dzīvība, nāve. Visus šos jautājumus apskata bioētika (amerikāņu zinātnieka van Ranslera Potera ieviests termins), ar to saprotot jaunu zinātnes disciplīnu, kas sevī apvieno bioloģijas atziņas un cilvēcisko cieņu.
Madonas katoļu draudzes pastorātā viena no tikšanās reizēm tika veltīta ieskatam bioētikā, vairāk pieskaroties tādiem aspektiem kā aborts, eitanāzija, pašnāvība. Ļoti smagiem cilvēka dzīves jautājumiem, uz kuriem nevar būt viennozīmīgas atbildes, uz kuriem katrs skatās caur savas subjektīvās pieredzes un pārdzīvojumu prizmu, no kā izaug mūsu katra konkrētā attieksme.
Aborts… viennozīmīgi slikti… visneaizsargātākās būtnes slepkavība. Bet – ja gaidāmais bērns atņem dzīvību mātei? Vai – ja mazulis ir gaidāms kropls, bez cerībām uz fizisku un garīgu attīstību, kā mēdz teikt – „dārzenis"? Tomēr kurš būs tas, kas Dieva vietā izlems, kam dzīvot, kam – ne? Kurš noteiks kāda cilvēka dzīves vērtību… Un, runājot par cilvēka dzīvību, vai vispār drīkst domāt tādās kategorijās kā vērtīgs – nevērtīgs? Kas nosaka šo vērtību? Un kāds varētu būt Dieva nodoms, sūtot šādu bērnu pasaulē, ja ne mācīt mums mīlestību? Ieraudzīt Jēzu pašā nevarīgākajā, visbezspēcīgākajā…
Latvijā ik dienu tiek veikti apmēram divdesmit septiņi aborti. Tiek nogalināti bērni. Kas motivē sievietes spert šo soli? Diemžēl iemesli reizēm ir gaužām niecīgi, izauguši no gara ierobežotības un milzu egoisma. Aborts tiek izdarīts tādēļ, ka gribas aizbraukt atpūsties uz dienvidiem, nākamais bērns ir pieteicies pārāk ātri pēc iepriekšējā, arī „neesmu vēl gatava bērnam". Šī operācija tiek pielīdzināta nenozīmīgai ķirurģiskai manipulācijai, kas saved kārtībā organismu. Bet… kas paliek dvēselē? Ko saka sirdsapziņa sievietei, kura, runājot par šo tēmu, visai kareivīgi noprasa – „kur tad lai liek tos bērnus, man jau būtu futbola komanda!"? Kāds gan ir bijis cilvēka dzīves ceļš, kas novedis viņu līdz šādam domāšanas veidam? Kas viņā nav ielicis sirds un prāta izglītību – ģimene, skola?
Tai pašā laikā ir sievietes, kuras pēc aborta gadiem nespēj atgūt sirdsmieru, skaita laiku, cik liels būtu viņu pasauli neieraudzījušais mazulis. Atceros kādas sievietes stāstu par sapni, ko viņa redzējusi pēc aborta: pie gultas stāv maza meitenīte un raud – „mammīt, man nav vārdiņa"… Milzīgā nožēla, dvēseles mokas, ar kurām ir jāsadzīvo. Un tikai Jēzus savā mīlestības gaismā var dziedēt šīs sāpes.
Pašnāvība… viennozīmīgi grēks. Mēs neesam sev devuši dzīvību, ne mums to sev atņemt. Tas nepavisam nav veids, kādā aizmukt no problēmām, kas bieži izaug no ārkārtīga egoisma, kas sakņojas bērnišķīgumā. Bet… ja cilvēks tiek nostādīts kā tāda priekšā, ko viņš nevarēs izciest? Nevis naudas, mantas vai ģimenes sarežģījumi, bet kaut kas patiesi briesmīgs, teiksim, nežēlīga spīdzināšana, un viņš saprot, ka to neizturēs, nenododot un nenovedot nāvē daudzus citus.
Vai – cik atbildīgs par pašnāvību var būt cilvēks, kas slimo ar smagu depresiju? Vai te nesākas tuvinieku, ar ko cilvēks diendienā ir kopā, atbildība? Cik mēs redzam viens otru, cik dziļi izjūtam… Vai spējam pamanīt akmeni uz līdzcilvēka sirds un iesaistīties viņa dzīvē, kas nozīmē atvērt savu sirdi emocijām, kuras, visticamāk, sāpinās.
Vai arī – slimnieka, kurš cieš briesmīgas mokas bez cerībām uz atveseļošanos, pašnāvība. Jā, tas ir grēks, bet… atkal „bet"! Kā ir ar tiesībām uz cieņpilnu nāvi?
Rodas jautājums par eitanāziju, kas tā ir – slepkavība vai atbrīvošana no ciešanām? Cietsirdība vai vislielākās žēlsirdības akts?
Vecu cilvēku eitanāzija. Kāpēc? Vai tāpēc, ka ir grūti, ir nespēks, sāpes? Sava nevajadzīguma, citiem liekā apziņa, kas ir tik nepanesama, ka cilvēks izvēlas aiziet no dzīves pirms Dieva noteiktā laika. Būtībā tā ir tā pati pašnāvība. Pašnāvība, kura notiek ar bērnu, mazbērnu, kuriem būtu jārūpējas par savu veco cilvēku, akceptu.
Vai šajā gadījumā var runāt par kādu humānismu? Vai jaunajai paaudzei bija tik grūti, rūgti noskatīties, kā kādreiz mīlētais, spēcīgais un gudrais cilvēks pārvēršas par graustu. Tas sagādā ciešanas, no kurām gribas izvairīties, neskatoties, neklausoties, neapmeklējot veco cilvēku. Kamēr viņš paziņo savu lēmumu par labprātīgu nāvi. Problēma atrisināta. Bet kas paliek sirdī? Ko saka sirdsapziņa? Vai tiešām jūt tikai atvieglojumu?
Mums šie jautājumi, kas pieskaras cilvēka cieņai un neaizskaramībai, būs jārisina vienmēr. Gan katram individuāli, gan sabiedrībai kopumā.
14.12.2016.