Brīvo brīžu pavadīšanas iespējas ir ļoti plašas un dažādas, nereti gan valda uzskats – laukos jau nav, ko darīt. Lubāniete ANITA DZENE ne vien nepiekrīt šādam viedoklim, bet arī savu brīvo laiku velta tam, lai bagātinātos pati un bagātinātu vietējo iedzīvotāju sabiedrisko dzīvi.
– Nodarbes ir ļoti daudzas un dažādas. Zinu cilvēkus, kam ir viena konkrēta sirdslieta. Man šķiet, es varētu darīt visu. Reizēm kaut ko varbūt neizdaru līdz galam, bet tas tādēļ, ka esmu tur iebraukusi, sapratusi, ka tas nav mans. Vai arī – tas jau ir apnicis un ir uzrunājis kas cits. Man ir ļoti svarīgi, lai tas, ko daru, mani dara laimīgu, un to arī nevaru paturēt tikai sev – tas ir jāaizdod prom, tad tas iegūst vēl jaudīgākas aprises, –
teic Anita.
Ikdienā viņa vada uzņēmumu SIA „ADZ-G", kas sniedz grāmatvedības pakalpojumus. Anita vērtē, ka sēdošais darbs mudina būt aktīvai ārpus darbalaika un izmantot Lubānas nepieradinātās dabas sniegtās iespējas: – Eju uz mežu nūjot, arī tagad ziemā. Bet, kad laiks ir piemērots slēpošanai, tad nūjošana tiek atlikta malā. Tādā veidā man patīk pabūt vienai, atslēgties. Tāpat lasu gan grāmatas, gan iedvesmojošu literatūru. Zīmēju apsveikumus, e-pasts un SMS man nepatīk – labāk personalizētās dāvanas. Pirmkārt, tas man pašai dod emocijas, varu izpausties, otrkārt, arī dāvaniņas saņēmējam. Ļoti patīk dziedāt, vingrot. Kopumā varētu teikt, ka man ir svarīgi būt kustībā, jo tā es atpūšos. Vasarā – tikai uz mežu prom, ogot, sēņot vai vienkārši garās pastaigās, pabraukt ar riteni. Jau no mazām dienām esmu bijis dabas bērns. Atceros, ka pa mežu klīdu un staigāju, jo tas atradās netālu pie mājām, – zināju katru taciņu.
Anita Dzene uzskata, ka Lubānā ir daudz iespēju, kaut citi nereti teic – te nekā nav. – Tā varbūt ir mana priekšrocība saredzēt iespējas, kas citu acīm dažkārt ir vēl neatklātas, un padalīties tajās arī ar pārējiem, – viņa secina.
Iepriekš personīgā kārtā Anita Dzene kopā ar domubiedriem iesaistījusies dažādu aktivitāšu rīkošanā, līdz šogad dibināta biedrība „Lubānas Puse".
– Ļoti daudz strādāju un vienā brīdī sapratu, ka tikai tā vien nevaru – ka es kaut ko gribu. Bet tas, ko es gribu, ir kaut kur tālu – vajag, lai būtu tepat Lubānā. Tā pamazām sāku rakt. Grupiņa bērnudārza mammu bija uzaicinātas uz bērnu emocionālās audzināšanas nodarbībām. Tajās atklājām, cik vienotas un radošas kļūstam, kad ir kopīgs mērķis. Jutām, ka tam visam vajadzētu turpinājumu. Vēl tagad atceros brīdi, kad rosījos mājās virtuvē un sapratu: „Nē, es gribu, lai pie mums kaut kas notiek! Lai veidojas kaut kas ilgstošāks!" Lekciju cikla noslēguma vakarā pie Tijas, spītējot pašas bailēm, izmetu domu – uzrīkojam nometni! Tā nu pagājušajā gadā tika sarīkota nometne sievietēm „Vaļā matiem, basām kājām…", – viņa atceras.
Lai gan kas tamlīdzīgs organizēts pirmo reizi, viss izdevās lieliski, jo nevar jau neizdoties lieta, kas pašam ārkārtīgi iet pie sirds.
Tā pacilātība un iedvesma pēc tam ne tikai rosināja nometni rīkot arī šovasar, bet dzima iecere, ka vajadzētu kādu pasākumu arī stilam un modei. Un tā – šogad oktobrī jau otro gadu tapa Rudens Andele.
Par tuvākajiem plāniem Anita atklāj: – Šogad atkal iesaistīsimies eglītes iedegšanas pasākumā. Ir tā – uzrunājam saimnieces, kurām patīk uzburt svētku gardumus, un kopīgi cienājam svētku apmeklētājus ar lūgumu ziedot. Pagājušajā gadā vācām ziedojumus Lubānas luterāņu baznīcai ar mērķi vērst uzmanību uz kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, jo bojātā jumta dēļ iet bojā ērģeles. Savāktā summa gan bija simboliska, bet sabiedrību iekustināja, un liekas, projekts baznīcas jumta nomaiņai tiks atbalstīts. Šogad ar ziedojumiem atbalstīsim katoļu baznīcas mērķus.
Organizēto aktivitāšu sarakstā ir arī konkurss „Aiviekstes svētku kūka", dziedamvakari, kuri gan šogad dažādu iemeslu dēļ neatsākās, jogas un cigun nodarbības. Savukārt nākamā gada janvārī gaidāma Uģa Kuģa viesošanās.
– Viss jau ir iespējams, tikai pateicoties komandas darbam. Biedrībā esam piecas – Tija Žvagina, Lidija Mičule, Inga Zviedre, Ilze Priedniece un es, un katrai ir savas stiprās puses, mēs viena otru papildinām. Aiz mums stāv arī mūsu vīrieši, mēs neesam nekāda feministiska grupa. Mēs arī nevēlamies aizvietot kultūras darbinieku un citu biedrību darbošanos, bet gan nākt vēl pulkā ar savām idejām, lai lubāniešu sabiedrisko dzīvi tikai bagātinātu. Gribas ielikt savu artavu, lai cilvēkiem rastos kopābūšanas prieks. Cilvēks tikai savās mājās un savā darbavietā sasūno. Tāpēc ir jāaktualizē tas, ko cilvēki dara un kas notiek Lubānā, – uzsver Anita.
Viņa izceļ sievietes īpašo spēju iedvesmot apkārtējos – kad sieviete pati ir laimīga, arī mājās un mājiniekiem viss ir kārtībā. – Reizēm vienkārši jāiedvesmo apkārtējie. Tikko pat savu vīrieti sakūdīju, lai nelaiž garām finansiālo iespēju un Lubānas slidotavai uzbūvē bortus. Viņš, Māris un Mārtiņš Valaiņi un hokeja entuziastu grupa tam ir pieķērušies, tā ka nu viss notiek.
Visbiežāk savām iecerēm Anita iedvesmojas, lasot kādu rakstu, žurnālu vai grāmatu: – Izlasot saprotu, ka gribu, lai tas būtu arī pie mums. Jāatzīst, visi līdzšinējie sapņi ir piepildījušies, un – ir arī jaunas idejas, uz ko tiekties.
Foto no personiskā arhīva
09.12.2016.