Droši vien melotu, ja teiktu, ka tas, kas Saeimā norisinājās 23. novembrī un naktī uz 24. novembri, raisīja lielu pārsteigumu. Valsts budžetam vēsturiski pārripojot pāri 8 miljardu eiro izdevumu robežai, arī deputāti meta kaunu pie malas un palīdzēja izdevumu robežu pastumt vēl par 20 miljoniem eiro, sadalot savas īpašās deputātu kvotas.
Kā bija noprotams no Saeimas spīkeres Ināras Mūrnieces un vairāku deputātu teiktā, gan to, ka valsts budžets jāizskata un jāapstiprina vienā sēdē, gan deputātu kvotu (šo necildeno apzīmējumu paši deputāti gan vairās lietot) sadali nereglamentē neviens juridiski saistošs dokuments. To nosaka iepriekš iedibinātās „tradīcijas". Skan skaisti, jo kuram gan netīk stabilas, gadu gaitā iedibinātas tradīcijas? Laikam jau nerakstītās tradīcijas arī paģēr, ka vismaz vienam no Saeimas deputātiem valsts budžeta pieņemšanas naktī, izrādot cieņu pret apjomīgo dokumentu, uz tā ir jāaizmieg, bet citam plenārsēžu zālē jāsēž ar saulesbrillēm, lai pieņemtā lēmuma spozme pašu neapžilbina.
„Vienā elpas vilcienā"
Daļēji varu saprast Saeimas deputātu vēlmi lielo, nepatīkamo uzdevumu paveikt vienā piegājienā. Kā pagājušajā nedēļā, vaicāta par šādas prakses lietderību, plašsaziņas līdzekļiem atbildēja Saeimas spīkere Ināra Mūrniece: „Budžeta paketē ir virkne likumprojektu, kas ir savā starpā saistīti, un tas ir tāds vienas elpas darbs, kur deputātiem ir jākoncentrējas kopumā uz šo budžeta paketi, un tā bija arī deputātu vēlme strādāt šajā vienā elpas vilcienā (tiesa, ignorējot opozīcijas vēlmi pēc pārtraukuma, kas ļautu atvilkt elpu un detalizētāk iepazīties ar budžeta projektu)." Droši vien katram no mums ir bijusi vismaz reizi dzīvē situācija, kad stāvi pie malkas kaudzes, sēdi pie mājasdarbiem, netīru trauku kaudzes utt. un domā: „Nu tad vienā elpas vilcienā ar visu jātiek galā." Bieži vien galā tiek, taču, kā pēc brāzmainās budžeta pieņemšanas nakts deputātu veikumu komentēja Māris Zanders – pieņemt valstij būtiskus jautājumus nakts melnumā, pusmiegā ir ne tikai neracionāli, bet zināmā mērā arī riskanti. Viņa minētie riska momenti par to, ka ātrumā, lasot kādu no likumprojekta normām, lasītājam nesametas mēle un līdz ar to rodas kļūda protokolā, sak', komats pabīdās par dažām nullēm uz priekšu vai atpakaļ, ir vērā ņemams faktors, lai uz priekšdienām atteiktos no šādas prakses.
To, ka trešdienas un ceturtdienas agrā rīta piedzīvojums, kas deputātu „noguruma" dēļ pat izjauca Saeimas kārtējās plenārsēdes rīkošanu, nav īsti normāls darba process, vismaz vārdos, šķiet, ir sapratis arī premjers Māris Kučinskis, kas atzina, ka turpmāk budžeta procesu Saeimā varētu organizēt tā, lai galīgie lēmumi nebūtu jāpieņem dziļā naktī, un neviens nezaudētu no tā, ja politiķi vienotos, ka normāli var izskatīt budžeta paketi arī trijās dienās. Līdzšinējā pieredze gan liecina, ka viens no nozīmīgākajiem dokumentiem, pie kura izstrādes darbs sākās jau pavasarī, tomēr nav tik nozīmīgs, lai tā izskatīšanai veltītu dažas dienas. Saeimas ēkā darbs dzen darbu – nevar pie viena jautājuma ilgi aizsēdēties.
Vienlaikus valdošā koalīcija, izvēloties šādu darba stilu, arī demonstrē savu attieksmi pret lielu daļu Latvijas sabiedrības. Lai kāda mums katram būtu nostāja pret „Saskaņu", Latvijas Reģionu apvienību, „No sirds Latvijai", kā arī neatkarīgajiem deputātiem – opozīcijas deputātus, gluži tāpat kā pozīcijas, ir ievēlējuši Latvijas pilsoņi, kas ir pelnījuši savu pārstāvniecību likumdevējvarā. Ciniski atsēdinot opozīciju un neļaujot tai laicīgi iepazīties ar vairākus simtus lappušu biezo budžeta likumprojektu, sadalot savā starpā deputātu kvotas, tiek skaidri pateikts, kurš ir saimnieks, un pārējiem vēlētājiem tiek parādīts vidējais pirksts.
Viensētnieki
Tas, kas pagājušās nedēļas notikumos, un es vēlētos tos (budžeta apstiprināšana, deputātu kvotu sadale, mikrouzņēmumu nodokļa atcelšana) summēt kopā, izbrīna visvairāk, ir Latvijas politiķu provinciālisms – absolūtā nespēja sajust laikmeta garu, apkārt valdošo noskaņu. Šajā gadījumā es pat nerunāju par Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu, kuru nesajust var tikai pilnīgā informācijas vakuumā dzīvojošs cilvēks. Es runāju par tiem procesiem, kuri norisinās ārpus Latvijas robežām. Līdzīgi kā pagājušā gadsimta 30. gados Eiropai pāri vēlās mode iedibināt autoritāros režīmus, arī šobrīd cilvēkus uzrunā populisms, kā arī politisko ideoloģiju galējie spārni. Vienojošais faktors visos gadījumos ir neslēpts riebums pret tā dēvētajiem karjeras politiķiem, kuri vienu vēlēšanu ciklu pēc otra apgrozās savās aprindās, dzīvo savā informatīvajā „burbulī", lēmumus pieņem atrauti no sabiedrības, ir korumpēti un ikreiz, kad kāds uz to nekaunas norādīt, pārsteigumā iepleš acis, sakot – „bet kā, mēs taču esam daļa no tās pašas sabiedrības". Pēdējā gada/gadu laikā notikušās pārmaiņas pierāda, ka cilvēki, ja viņus pamanās līdz tam novest, ir gatavi balsot pat pret savām interesēm tikai tādēļ vien, ka vēlas pārmaiņas. Nevis iluzoras pārmaiņas, kuras viņiem sola kāds progresīvs politiķis, bet patiesi fundamentālas pārmaiņas. Veikt protesta balsojumu. Politiķiem būtu jāspēj uztvert sabiedrībā valdošo noskaņojumu un atbilstoši rīkoties, nevis jāņem lāpsta, cērte un vēl vairāk jāpaplašina tā milzu plaisa, kas plešas starp varnešiem un tautu. Aizvadītās nedēļas notikumi vedina uz divām domām – vai nu mūsu politiskā elite nav īpaši gudra, vai – un tas jau ir bīstamāk – saprot, ko dara, taču tai ir vienalga. Jo tāda ir tradīcija.
30.11.2016.