Rīt, 17. novembra vakarā, Madonas kultūras namā svinīgā sarīkojumā, ko bagātinās Rīgas saksofonu kvarteta spēle, notiks Madonas pilsētas vienaudžu sveikšana un teju četrdesmit cilvēki aicināti saņemt Madonas novada pašvaldības apbalvojumus.
26 personām piešķirts „Pateicības raksts", 12 saņems „Atzinības rakstu", bet dzejniekam Leonam Briedim tiks pasniegts augstākais novada pašvaldības apbalvojums –
„Goda diploms un goda zīme".
Dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis 2014. gada nogalē svinēja 65 gadu jubileju. Madonas novada pašvaldības apbalvojums viņam piešķirts par spilgtu ieguldījumu literatūrā, par Madonas novada un dzimtā Mētrienas pagasta radošu daudzināšanu.
– Ir pietiekami daudz šai pasaulē nodzīvots, un domas mūža ābecē raisās ap būtisko – ap galvenajām vērtībām katra cilvēka dzīvē, – aicināts pastāstīt par savām šābrīža izjūtām, „Staram" atklāja Leons Briedis. – Pirmām kārtām tās ir domas par dzimto zemi, valsti, tautu, kurā katrs esam piedzimis. Caur Mētrienu, Madonu, kur iznāk būt aizvien biežāk, pie pamatvērtībām gluži neviļus atgriežos dabiskā, organiskā, ļoti cilvēcīgā veidā – nepastarpināti izjūtot, kāda patiesa bagātība cilvēka dzīvē ir tam, ja zem kājām ir dzimtā zeme, līdzās – valoda, kurā runājam, un tauta. Tāpēc 18. novembra svētki ar gadiem man ieguvuši aizvien dziļāku un nopietnāku nozīmi. Pateicoties tam, ka garīgā dzīve pēdējā laikā norit caur Madonu, iekšēji atgriežos bērnības laikā, pie bērnībā redzētā, izjustā. Līdz ar to, tuvojoties 18. novembrim, ir brīnišķīgi skaista un pacilāta noskaņa.
Gan Latvijas valsts, gan es tuvojamies nozīmīgai mūža jubilejai. Pēc Latvijas valsts simtgades gadu vēlāk man apritēs 70. Sāku justies gluži kā Latvijas vienaudzis, tās laikabiedrs.
Runājot par manu dzīvi – nekas daudz jau nav mainījies. Joprojām rakstu dzejoļus, tulkoju, atdzejoju, ir arī ieceres citām grāmatām, par kurām vēl laiks nav pienācis runāt. Dzīve notiek intensīvi, dzīvoju ļoti pilnasinīgu, patiesu dzīvi, un esmu iemantojis tuvus un skaistus cilvēkus sev līdzās: Jāni Kļaviņu, novada pašvaldības kultūras nodaļas vadītāju, ar kura līdzdalību kopā ar diviem Raimondiem – Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un komponistu Raimondu Paulu – piedalījāmies Madonas 90 gadu svinībās. Kaut nedaudz esmu pazīstams ar novada domes priekšsēdētāju Andreju Ceļapīteru, un gribu pieminēt novada bibliotēkas bibliotekāri Sarmīti Radiņu – viņa pa šiem gadiem arī kļuvis tuvs cilvēks. Kad šā gada Dzejas dienās pabiju Praulienā, kopā ar pagasta bibliotekāri Lilitu Cimdiņu tiku izvizināts pa apkārtnes skaistajām vietām. Līdz ar to ne tikai garīgi, bet arī fiziski atgriezos novadā pie savas dzīves pirmsākumiem, kas ļauj apzināties nodzīvoto mūžu. Atmiņā ir arī Artis Kumsārs, pie viņa atdusas vietas Vistiņlejas kapos pabiju šoruden. 70. gadu beigās mūs kopā saveda folkloras kustība, jo biju cieši saistīts ar Daini un Helmī Staltiem, ar folkloras kopu „Skandinieki", kas, būdami lāpneši, savā pulkā uzņēma daudzus.
Leons Briedis atklāja, ka Latvijas valsts svētki, Latvijas Republikas proklamēšanas diena viņam vairs nav oficiāli svētki, tie kļuvuši par ģimeniskiem svētkiem ar siltu intimitātes izjūtu. „Šie svētki ir kas īsts, un paldies par to Madonai, ka tā daudz likusi saprast, ko sen jau zināju. Madona ir kā māte, tā ir nevis formāla atgriešanās vieta, bet atgriešanās dzimtajās sienās, kur esmu bijis jauns, skaists, gaišs un cerīgs. Un nekas jau nav mainījies, dzīvi dzīvojot, viss ieguvis vēl lielāku jēgu un nozīmi."
Dzimtā zeme dzejniekam dod iespēju apzināties un salīdzināt mūsu vērtības ar pasaules vērtībām. Saprast, ka daudzas no tām ir līdzvērtīgas. – Madona nekad šai pasaulē nav ļāvusi man justies vientuļam, – piebilda dzejnieks.
– Pēdējos gados neforsēti un dabiski ienākot manā dzīvē, tā likusi justies daudz vajadzīgākam, noderīgākam, kas atnes laimes izjūtu. Madona kļuvusi par patiesu manas ģimenes daļu. Kopā ar madoniešiem visos pasaules vējos jūtos drošāk, tie mani nevar izšūpot un salauzt. Esmu īstajās mājās, citu man nevajag. Priecātos, ja vasarās biežāk varētu paceļot pa Madonas puses skaistajām vietām, pabūt dabā, pagastos. Būdams Praulienā, šoruden atklāju pasakaini daudz. Nezināju, ka Gustavskolā par skolotāju savulaik strādājis rakstnieks Jānis Ezeriņš, nezināju, ka Praulienas pagastā šūpulis kārts pirmajiem bērnu dziedāšanas svētkiem. Ir iemesls ar to lepoties, novērtēt, ka manā bērnu dienu zemē kas tāds noticis.
Dzejnieks atklāja, ka šoruden izdevniecībā „Zvaigzne ABC" iznākusi viņa jaunākā dzejoļu grāmata „Straujtece" un teju, teju izdevniecībā „Pētergailis" iznāks bērnu grāmata „Staigājošā kāja", kam ilustrācijas zīmējis mākslinieks Aleksejs Naumovs.
– Visiem, ne tikai priekšniekiem, no sirds sveiciens šajos lielajos mūsu tautas svētkos! – vēlēja dzejnieks. – Man 18. novembris ir gada skaistākie svētki, kas līdzi nes ģimenisku siltumu, stabilitāti un tuvību. Miers, saskaņa, drošums un īstums ir svarīgākās izjūtas, ko piedzīvoju šoruden. Priecājos, ka tā notiek, un priecātos, ja tā būtu visiem. Lai gaišums un neskaudīgs prāts! – sarunu noslēdza dzejnieks Leons Briedis.
Foto no arhīva