11. novembrī, iestājoties krēslai, daudzviet Latvijā varēja manīt kopā pulcējamies cilvēkus, kuri, iededzot lāpas, devās uz Latvijas brīvības cīnītāju kapu un piemiņas vietām.
Arī Madonā, Saieta laukumā, 11. novembra agrā pēcpusdienā saplūda skolēni un pedagogi no Madonas pilsētas skolām, lai kopīgi dotos lāpu gājienā uz Liseskalna kapiem, kur katru gadu tiek rīkots piemiņas brīdis Latvijas brīvības cīnītājiem.
Ik gadu lāpu gājienu un piemiņas brīdi organizē kāda no Madonas skolām, un šogad šis gods tika Madonas pilsētas 1. vidusskolai.
– 11. novembris ir Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena – Lāčplēša diena. Šodien mēs atceramies un pieminam varonīgos ļaudis, kuri cīnījās 628 dienas un nepieļāva domu, ka 1918. gada 18. novembrī brīvību un neatkarību guvusī Latvija varētu vēlreiz nokļūt citu tautu varā un ietekmē, jo, kad beidzot paši latvieši ir ieguvuši tiesības būt saimniekiem savā tēvu zemē un senlolotais sapnis par latvju zemes brīvību ir piepildīts, tautai tās brīvība un neatkarība ir jānosargā. Skarbs ir bijis latvju zemes un tautas liktenis. Pirmais pasaules karš ir plosījis mūsu tēvu zemi, bet latvju vīri ir pierādījuši savu prasmi karot un cīnīties par brīvību un neatkarību. Sīkstums un izturība raksturo mūsu karavīrus, aizstāvot latvju zemi pret vācu karotājiem. Tāpat latvju vīriem par savas zemes brīvību un neatkarību būs jācīnās gadu pēc valsts dibināšanas 18. novembrī. Cīņai pret Bermontu sacēlās visa tauta, un aptuveni 150 000 cilvēku stājās pretī naidnieka pārspēkam, kas vainagojās ar Latvijas galvaspilsētas Rīgas atbrīvošanu no ienaidnieka 1919. gada 11. novembrī. Šo cilvēku cīņasspars un uzvara iedvesmoja pārējos latviešus doties cīņā, lai atbrīvotu no Sarkanās armijas Latgali. Paldies sakām mūsu varonīgajiem latvju cīnītājiem. Mūsu kritušie varoņi jebkurā Latvijas novadā cīnījās par mums un nākamajām paaudzēm – par mūsu brīvību un neatkarību. Neraugoties uz vēstures virpuļiem gadu griežos, vienmēr esam apbrīnojuši mūsu karavīru patriotismu, bezbailību un pārcilvēcisko drosmi ziedot pašu dārgāko – dzīvību – par savu tēvu zemi un mums – nākamajām paaudzēm. Šodien, esot karavīru piemiņas vietā, to augstu novērtējam un pieminam kritušos varoņus, – piemiņas brīža dalībniekus pie pieminekļa kritušajiem karavīriem uzrunāja Madonas pilsētas 1. vidusskolas direktora vietniece audzināšanas jomā Rudīte Zauska.
Pasākuma laikā Liseskalna kapos izveidotajā piemiņas vietā Latvijas brīvības cīnītājiem, kas, kā rakstījām laikraksta iepriekšējā numurā, pirms svētkiem tika sakopta un labiekārtota, skanēja patriotiskas dziesmas, izskanēja valsts himna, kā arī pie pieminekļa tika nolikti ziedi un svecītes. Tiesa, žēl, ka dalībnieku vidū katru gadu ir tik maz vidējās un vecākās paaudzes cilvēku, raisot izjūtu, ka, neskaitot dažus domes deputātus (Jeuženiju Adamoviču, Antru Gotlaufu, Vandu Madernieci un Agri Lungeviču) un Madonas pilsētas pārvaldnieku Gunti Ķeveri, šis ir tikai skolēniem un skolotājiem nepieciešams pasākums, kura formula allaž paliek nemainīga.
Lāčplēša dienas svētku programma Madonā iezīmējās ar tradicionālajiem Grāmatu draugu biedrības vadītājas Beātes Ozoliņas organizētajiem pasākumiem Poruka ielā (centrālais no tiem – svecīšu iedegšana Poruka ielā), kas nu jau sāk pārnesties arī uz blakus ielām – Blaumaņa un Saules ielu, kā arī Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas sadarbībā ar Madonas kultūras namu Lāčplēša dienai veltītu koncertu.
Kas tad īsti ir Lāčplēša diena, un kādēļ to atzīmējam? Saskaņā ar vēstures avotiem, pirmo reizi Lāčplēša diena tika atzīmēta 1919. gadā, tad tika dibināts arī Lāčplēša Kara ordenis. Par kaujas nopelniem to pasniedza gan Latvijas armijas, gan bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, gan ārzemniekiem, kuri bija sekmējuši valsts nodibināšanu.
Gadu vēlāk – 1920. gadā – pirmajiem 288 ordeņa kavalieriem apbalvojumus pasniedza Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste. Toreiz 11. novembris netika uztverts kā karavīru piemiņas diena, kā tas ir mūsdienās, bet gan kā Lāčplēša Kara ordeņa svētki. Gāja gadi, un laika gaitā vairākkārt ir mainījies arī 11. novembra svētku nosaukums. Piemēram, ap 1935. gadu tie bija armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki. Savu pašreizējo nosaukumu svētki ieguva tikai 1988. gadā, kad, kaut arī Lāčplēša diena vēl nebija atzīta par atceres dienu, latvieši pirmo reizi devās nolikt svecītes pie Rīgas pils. Oficiāli par atceres dienu tā kļuva gadu vēlāk – 1989. gadā, kad šādu lēmumu pieņēma Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Padomju laikā Lāčplēša dienu saprotama iemesla dēļ publiski nesvinēja, taču nevar izslēgt, ka kāds izdzīvojis ordeņa kavalieris vai tā tuvinieki 11. novembri atzīmēja. Šobrīd nav ziņu, ka kāds Lāčplēša ordeņa kavalieris vēl būtu dzīvs, taču tas nenozīmē, ka Latvijai vairs nav savu varoņu. Tie ir, tikai viņus jāmāk saskatīt un savu reizi – godināt.