Pirms nedēļas trešdienā Madonā bija ieradies Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, lai tiktos ar konkursa „Eiropa manā dzīvē" dalībniekiem, ko deputāts jau tradicionāli rīkoja sadarbībā ar laikrakstu „Stars", un, kā allaž, šādās viesošanās reizēs arī pārrunātu galvenās šābrīža aktualitātes Latvijā un pastāstītu par savu darbošanos EP.
Sākot sarunu, deputāts jautāja pasākuma dalībniekiem, kā viņi šobrīd izjūt pasauli – viss ir mierīgi un labi vai tomēr ne tik labi? Uz ko skanēja atbilde, ka pie mums, Latvijā, salīdzinoši ar to, kas notiek pasaulē, ir mierīgi, bet tālāk pasaulē tik mierīgi nav – briest dažādi melni padebeši.
Valsts jāstiprina no iekšienes
– Tā tas tiešām ir, un ir jāaizbrauc kaut kur no Latvijas prom, lai saprastu, cik šeit pie mums, Latvijā, ir labi, – auditorijai piekrita Krišjānis Kariņš. – Ja tā padomājam, cik krīzēm esam gājuši cauri, jau sākot ar 2008. gadu – finanšu krīze, banku krīze, eiro krīze, bēgļu krīze, britu balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības… Mūs vissmagāk skāra 2009., 2010. gada krīzes. Bet visu laiku jau kaut kas notiek. Visu laiku mēs, Rietumu pasaule, netiekam īstā līdzsvarā. Tas, protams, atspoguļojas ekonomikā, jo, ja ir tādi neskaidri apstākļi, tad tie, kuriem ir nauda un kuri varētu to investēt, neuzsāk neko jaunu, bet nogaida. Gluži tāpat kā jebkurš indivīds, kas nejūtas drošs. Un visas šīs lietas summāri veido tādu nestabilitāti, bet es tomēr uzskatu, ka sistēma ieies atpakaļ gultnē. Kāpēc man ir tāda pārliecība? Pirmkārt, ja mēs paskatāmies vēsturē – tā vienmēr notiek. Un arī vairāki pēdējie piemēri ārvalstu politikā rāda, ka, neraugoties uz dažādu spēku dažādām ambīcijām, uzvar tomēr veselais saprāts. Kaut vai Islandes piemērs, kad avīzes bija pilnas, ka tūlīt uzvarēs tā saucamā pirātpartija, kas noliedza iepriekšējos pie varas esošos, apgalvojot, ka visi ir blēži, krāpnieki utt. Taču viņi neuzvarēja. Tas pats Vācijā. Nacionālā līmenī tomēr uzvar sociāldemokrāti, ne jau alternatīvie spēki. Diemžēl plašsaziņas līdzekļi lielāku uzmanību pievērš faktiem un notikumiem ar sensacionālu raksturu. Un politika jau nav nekas cits kā sabiedrības atspulgs. Arī Latvijā, kā rāda pēdējo gadu pieredze, vēlēšanās cilvēki tomēr izvēlas kādu no zināmiem politiskajiem spēkiem, ne tādus, kas uzrodas pirms vēlēšanām un sola varbūt zilus brīnumus. Taču nenoliedzami, ja visa pastāvošā sistēma ir tik ļoti sapuvusi, tad gan balso par kaut kādu ārpusē esošu alternatīvu. Tāpēc es domāju, ka tik traki nav, lai arī laiki nav mierīgi.
Ko esmu secinājis pirmām kārtām sev – mums kā valstij tas viss, kas notiek pasaulē un kaimiņvalstīs, tajā skaitā Krievijā, ir jāņem vērā, bet sevi jāstiprina iekšēji. Attiecībā uz ārējiem apstākļiem faktiski esam izdarījuši visu, kas mums ir pa spēkam, tajā skaitā pakāpeniski atvēlot vairāk naudas aizsardzībai un novērtējot NATO spēku atbalstu un klātbūtni. Esam visu lielo organizāciju sastāvā un aktīvi darbojamies. Un kā valsts uz šī starptautiskā fona esam pamanīti, bet tas, kā mēs kārtojam savu dzīvi valsts iekšienē, ir tikai no pašiem atkarīgs. Valsts jāstiprina iekšienē, un te man ir kritika valdībai, kurā ir arī mana pārstāvētā partija „Vienotība". Vairāk jādomā par to, kas būtu jāmaina, lai uzlabotu vietējo vidi, kas saistās ar uzņēmējdarbību, ar visām birokrātiskajām kontrolēm un to regulējumu, kas pa šiem gadiem ir uzaudzis. Joprojām uzņēmēji sūdzas, ka viņi vairāk, atvainojiet, tiek čakarēti, ne atbalstīti – kaut vai saistībā ar VID prasībām. Un tā doma, ka mums Brisele uzspiež visādas normas un prasības (esmu pats personīgi izsekojis vairākām lietām), 70-80 procentos tā nav. Kaut vai attiecībā uz ātrgaitas dzelzceļa „Rail Baltica" būvniecību. Nu nav tā, ka Brisele ir noteikusi, pa kurieni tieši trasei ir jāiet. To nosaka pati valsts. Briselei tas tiešām ir dziļi vienaldzīgi, un tas, ko mēs bieži no augstākstāvošajiem dzirdam, ka mums, lūk, nav izvēles, nav taisnība. Mēs jau paši tos likumus esam pieņēmuši. Vienkārši tas starpposms – ministrijas – bieži vien ir kūtrākas (tas ir tas pieklājīgākais vārds), nekā tām būtu jābūt. Manuprāt, mēs dzīvosim tik labi, cik paši to spēsim, un ārējie apstākļi, lai arī nav ideāli, nav arī nekas tik īpaši draudīgs. It īpaši, ja paskatāmies vairāku simtgadu griezumā. Mēs taču, par laimi, jau kura paaudze dzīvojam bez kara.
ES fondu līdzekļi nebūs mūžīgi
Konkursa „Eiropa manā dzīvē" mērķis bija veicināt iedzīvotāju izpratni par Eiropas Parlamenta lomu un atspoguļot Eiropas Savienības ieguldījumu Latvijas attīstībā. Un tā dalībnieki (lai arī viņu bija salīdzinoši maz – tikai pieci) bija izvēlējušies ļoti dažādus projektus, kuri ar ES fondu atbalstu īstenoti tepat mums līdzās.
Eiropas Parlamenta deputāts viņiem pateicās par dalību konkursā, uzsverot, ka šoreiz tas no dalībniekiem prasīja cita veida aktivitāti – ne tikai, kā ierasts citus gadus, atbildēt uz jautājumiem, bet pašiem pavērtēt un atrast objektus savā apkārtnē, kuri realizēti ar Eiropas Savienības atbalstu, un nofotografēties pie tiem: – Paldies – jūs esat tie aktīvie, ieinteresētie, foršie, kas atsaucās mūsu iniciatīvai.
Projekti, kurus bija izvēlējušies konkursa dalībnieki, bija visdažādākie. Arī Eiropas Savienības finansējums atšķirīgs – sākot no 10 līdz pat 80 procentiem. Deputāts uzsvēra, ka laika posmā līdz 2020. gadam Latvijai kopumā no Eiropas Savienības finansējuma pienāk klāt vesels gada budžets – 6, 7 miljardi. – Tā ir ievērojama naudas summa, un cik mēs tos lietderīgi izmantojam, tāds arī būs ieguvums. Vienīgais risks ir, ka mēs kā valsts neesam pietiekami izpratuši, ka šie līdzekļi droši vien nebūs mūžīgi, jo, piemēram, 2020. gadā, domājams, Lielbritānija būs beigusi izstāšanās procedūru un vairs nebūs Eiropas Savienības sastāvā. Un vai pārējās valstis gribēs atvēlēt tikpat līdzekļu vai vairāk? Diezin vai. Tāpēc mums ir jāspēj ieinteresēt privātos investorus, kuri gribētu ieguldīt savu naudu, lai attīstība turpinātos, – deputāts rosināja aizdomāties.
Uz Briseli brauks pavasarī
Pēc tam, kad katrs konkursa dalībnieks vai viņa deleģētais pārstāvis īsi prezentēja savu izvēlēto projektu, norādot to ieguvumu, ko tas devis, notika izloze. Krišjānis Kariņš, kā ierasts, diviem konkursa dalībniekiem dāvāja iespēju doties uz Briseli, apmaksājot no EP līdzekļiem ceļa un uzturēšanās izdevumus, lai klātienē redzētu, kā notiek darbs Eiropas Parlamentā, un apskatītu Beļģijas galvaspilsētu. Šoreiz veiksme bija Dzintras Stūrītes un Dāvja Veckalniņa pusē, kas kopā ar redakcijas pārstāvi Briseli apmeklēt izvēlējās martā.