„Saldumus vai izjokosim!" – šī nedēļa iesākās ar kārtējiem jociņiem spociņiem. Gluži tāpat kā citus gadus, arī šoreiz daudz kur gadījās dzirdēt pārmetumus ievazātajiem svētkiem: „Mēs tādus nesvinam", „Mums ir pašiem savs veļu laiks", „Es izlikos, ka manis nav mājās". Gluži taisnība vis nebūs tiem „deguna raucējiem", kas Helovīnu jeb Visu svēto dienas priekšvakaru grib norakstīt uz rietumniekiem – ASV.
Vēsturnieki uzsver, ka Amerikā Helovīna svinēšanas tradīcija ieviesusies no tur ieceļojušajiem īriem, tātad sākotnēji šie svētki tomēr radušies Īrijā. Līdzīgas tradīcijas piekopa jau senie ķelti un balti vēl pirms mūsu ēras – viņi uzskatīja, ka šis ir laiks reizi gadā, kad atveras vārti uz viņsauli un dzīvos nāk apciemot mirušie. Līdz ar tuvinieku gariem šo izdevību mēdz izmantot arī dažādi elles mošķi, raganas un nešķīstas būtnes. Lai no ļaunajiem spēkiem aizsargātos un tos aizbaidītu, senie priesteri ģērbās biedējošā apģērbā. Arī saldumu vākšana, kas īpaši priecē bērnus, būtībā varētu būt saistīta ar šo tradīciju – pielabināšanos gariem. Varbūt tieši tādēļ „svešais" Helovīns mūsdienu bērnus uzrunā vairāk nekā ķekatās iešana? Kā nekā ķekatās iešana sākas no Mārtiņiem un ilgst līdz pat ziemas saulgriežiem, tātad teju vai pusotru mēnesi. Gadījums no pieredzes – ne vienmēr cilvēki vairāk nekā mēneša garumā ir gatavi ķekatniekus sagaidīt ar gardumiem, tikmēr Visu svēto dienas priekšvakars ilgst tieši vienu vakaru, kad mierīgi var paspēt apskriet tuvējos kaimiņus.
Ne ar domu salīdzināt dažādu tautu tradīcijas „labumā" vai „sliktumā" šo rakstu, bet gan ar cerību, ka esam spējīgi saglabāt savas tradīcijas nevis par spīti kaut kam, bet gan tādēļ, ka šīs tradīcijas patiešām ir dzīvas. Pašiem vien tās tad ir dzīvē jāievieš.
Par tradīcijām un sentēvu mantojumu, latviešu garu tieši pirms nedēļas sanāca aizdomāties no mazliet cita rakursa – folkmetāla grupas „Skyforger" jeb „Debesu kalēja" koncertā, kas norisinājās „Ģitāristu sesijas" ietvaros. Dažos vārdos grupas koptēlu un ziņu, ko viņi nodod klausītājiem, varētu raksturot kā – iespaidīgas bārdas un vīriešu spēks, slava baltiem, gods senprūšiem, senajām latviešu dievībām un pagāniskajiem simboliem, kā, piemēram, dižozols, čūska u. c. Ja ir kaut mazliet pazīstams metāla žanrs, ir skaidrs, ka vārdus jeb liriku klausītājam ar pirmo piegājienu diez vai izdosies saklausīt. Taču mūzikas agresīvais spēks, kvalitatīvi atspēlētie ģitāru rifi, instrumentu solo un enerģiskais izpildījums, kas pacēla zāli kājās, liek domāt un ticēt, ka latvieša gars ir dzīvs un nezūdošs. Pat ja mazliet modernākā izpildījumā.