Kad 2004. gada oktobra nogalē uz pieaugušajiem orientētā (jo tajā netrūkst skarbas sabiedrības un politiskās vides kritikas) animācijas seriāla „Dienvidparks" veidotāji īsi pirms ASV prezidenta vēlēšanām izlaida sēriju, kuras nosaukums latviskojot skanēja „Poda birste un sūdu sviestmaize", droši vien tikai retais spēja iedomāties, ka 12 gadu vēlāk ASV pilsoņiem tik tiešām tiks piedāvāta tieši šāda izvēle.
Tolaik cīņa bija starp amatā vienu termiņu jau aizvadījušo republikāni Džordžu Bušu junioru un viņa neizteiksmīgo demokrātu sāncensi Džonu Keriju. Minētās „Dienvidparka" sērijas fokusā bija vairāku reperu iedvesmotā, tolaik ļoti izplatītā kampaņa „Balso vai mirsti!", kas aktualizēja katras balss nozīmi (atminoties, ka daži simti balsu Floridas štatā izšķīra iepriekšējo vēlēšanu likteni), taču kā rīkoties situācijā, kad neviens no kandidātiem tevi nepārliecina vai atstāj vienaldzīgu, kā tas bija 2004. gada vēlēšanās?
Bezprecedents
Personālijas, kas šobrīd cīnās par vienu no ietekmīgākajiem posteņiem uz zemeslodes, noteikti nav garlaicīgas, taču tā nu reiz ir sanācis, ka gan republikānis (par ko gan daudzi šaubās) Donalds Tramps, gan demokrāte Hilarija Klintone ir divi nepopulārākie prezidenta amata kandidāti, kopš ASV tiek veiktas sabiedriskās domas aptaujas. Iemesli nepopularitātei ir vairāki, taču ir viens atslēgas vārds, ko visas kampaņas laikā iecienījušas lietot gan plašsaziņas līdzekļu „runājošās galvas", gan paši politiskie oponenti un viņu runasvīri/sievas. Šis vārds ir „bezprecedenta". Bezprecedenta situācija, bezprecedenta gadījums, bezprecedenta izteikums, bezprecedenta rīcība, bezprecedenta kandidāts utt. Parasti šādi izteikumi šķiet pārspīlēti, taču ne šoreiz, jo patiesi abu partiju kandidāti skandālu ziņā uzstājīgi uzstāda jaunus antirekordus, degradējot valsts politisko procesu un atsvešinot vēlētājus, kuru vienīgā argumentācija, ejot uz vēlēšanām un balsojot par kādu no kandidātiem, ir – „viņš vismaz nav tik slikts kā tas otrs".
Tipiskā un netipiskais politiķis
Mums, kas pieraduši dzīvot citā politiskajā klimatā, droši vien radīsies jautājums – kā tas ir iespējams, ka republikāņu gadījumā Tramps priekšvēlēšanās spēja uzvarēt 15 citus kandidātus, savukārt Klintone tika galā ar četriem, no kuriem tikai viens – Bērnijs Sanderss – bija vērā ņemams. Manuprāt, atbilde ir meklējama tajā, ka ASV vēlēšanas (un te nav runa tikai par prezidenta vēlēšanām) ir padarītas par šovbiznesu. ASV vēlēšanu kampaņa norit nepārtraukti, un politiķi ir pataisīti par naudas vākšanas mašīnām, kas vāc līdzekļus savām kampaņām (cik laika atliek tiešajiem darba pienākumiem?) un skraida pa visiem plašsaziņas līdzekļiem, lai tikai nekristos viņu publiskā atpazīstamība. Šādos apstākļos Tramps, kas ir dzimis šovmenis, iegūst lielas priekšrocības, jo, lai gan viņam var pārmest pieredzes trūkumu jautājumos, kas būtu tieši saistīti ar prezidenta darbu, viņam kā iestudēta realitātes šova vadītājam ir skaidrs, kā noturēt publikas interesi. Tiesa, Trampa gadījumā problēma rodas tad, kad viņš aizraujas. Gluži kā ūdens strūkla, kas plūst caur dambī izsistu caurumu, viņš nespēj apstāties un „aizraujas". Prasme nolasīt publiku un runāt „bez filtra" palīdzēja priekšvēlēšanās, kad vajadzēja izrēķināties ar pagurušiem, nepārliecinošiem un dažkārt pat kaitinošiem vecās gvardes republikāņiem, taču šobrīd situācija ir mainījusies, un vienīgais ceļš, kā Tramps varētu kļūt par Baltā nama saimnieku, ir aizvērt muti un cerēt, ka Klintones e-pasta skandāli pletīsies plašumā.
Hilarijai Klintonei savukārt bezgala ir palīdzējis „Laiks ovālajā kabinetā saimniekot sievietei" un „Kā var balsot par Trampu?" arguments. Un, protams, visa demokrātu partijas administratīvā mašinērija, par ko šaubas bija jau iepriekš, taču pēc publiskotā e-pasta tās pilnībā ir apstiprinājušās. Gan iepriekš nopludināti debašu jautājumi, gan pielāgoti debašu rīkošanas laiki, gan palīdzības sniegšana Klintonei, nevis pārējiem demokrātu kandidātiem, liecina, ka partijas aparāts savu izvēli par to, kurš būs prezidenta amata kandidāts no partijas, tika izdarījis jau labu laiku iepriekš un viss pārējais bija tikai formalitāte.
Šobrīd uz laipas stāv abi šie polāri atšķirīgie un lielai sabiedrības daļai nepieņemamie kandidāti, un ASV pilsoņiem pēc dažām dienām būs jāizdara smagā izvēle, par kuru labāk balsot – „poda birsti" vai „sūdu sviestmaizi". Protams, ir arī alternatīvas, taču visticamāk, ka prezidenta zvērestu decembrī dos kāds no diviem iepriekšminētajiem.
Ko Latvija var mācīties?
Lai gan ASV prezidenta vēlēšanas un to rezultāts atstāj ietekmi uz visu pārējo pasauli, mēs Latvijā ārpus pārraidēm, kurās piedalās ārpolitikas speciālisti vai – sliktākā gadījumā – kāds Latvijā ilgāku laiku nodzīvojis trimdas latvietis, kura izteikumi par politisko klimatu Savienotajās Valstīs liek domāt – viņi vēl joprojām domā, ka ASV pie stūres ir Ronalds Reigans, plašu uzmanību šim notikumam nepievēršam. Taču veltīgi, jo ASV prezidenta vēlēšanas (jo īpaši šīs) var sniegt ne mazums vērtīgu atziņu un mācību. Viena – svarīgākā, un te nu mēs varam sev uzsist uz pleca un beidzot pieklusināt ilgus gadus skanošo noti, ka „nu jā, tā Latvijas netīrā politika un politiķi, bet tur lielajās valstīs, kā ASV, viss tīri, spoži, jauki". Tie, kas pēdējā pusotra gada laikā būs sekojuši ASV priekšvēlēšanu kampaņai, zinās, ka, pat uzmetot viņiem striķi un brīvā kritienā iemetot aizā, neviens no mūsu politiķiem nespēs nolaisties tik zemu, cik zemu ir nolaidušies ASV politiķi, tai skaitā abi prezidenta kandidāti. Mūsu politiķi ar saviem skandāliem Trampam, Klintonei un viņu tuvākajām aprindām var ūdeni pienest. Nākamreiz, kad kāds gudrelis no ASV vēstniecības vai kāda departamenta atbrauks un mācīs mūs pareizi dzīvot, es ieteiktu vietējiem politiķiem un amatpersonām katram likt lietā pirms pāris nedēļām iznākušās avīzes „The New Yourk Times" numura, kurā vesels atvērums atvēlēts to cilvēku, vietu un lietu uzskaitījumam, kam apvainojumus veltījis Donalds Tramps, kopiju un, kad kāds aizokeāna padomdevējs sāk vērt muti kārtējai pamācībai, klusām šo kopiju izvilkt un pateikt: „Lai nu kādas mums te Latvijā ir problēmas, mēs vismaz neievēlējām/gandrīz neievēlējām šādu cilvēku par prezidentu."