Vairākās Latvijas pilsētās, tai skaitā Madonā, šajā rudenī noritēja bezmaksas seminārs par alternatīvās komunikācijas paņēmieniem ar bērniem, kuriem ir funkcionāli traucējumi (tai skaitā autisms), par bērnu un viņu uztveres attīstības īpatnībām un citiem saistītiem jautājumiem.
Semināri norisinājās Rīgā, Daugavpilī, šonedēļ tas vēl norisināsies Kuldīgā. Savukārt Madonā seminārs vecākus, pedagogus, draudžu brīvprātīgos un diakonijas darbiniekus, svētdienas skolas skolotājus, sociālos darbiniekus, psihologus, mediķus un citus interesentus bērnudārzā „Saulīte" pulcēja aizvadītās nedēļas nogalē, 28. un 29. oktobrī.
Seminārus vadīja speciālās izglītības pedagoģe Ingera Lilja (Zviedrija), kam ir ilggadēja darba pieredze, strādājot dažādās izglītības iestādēs un ģimeņu, kuras audzina bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, konsultāciju un atbalsta institūcijās. Ingera Lilja piedāvāja vienkāršus skaidrojumus un praktiskās metodes, ko veiksmīgi var izmantot ikviens, kuru dzīve vai īpašs aicinājums ir savedis kopā ar bērnu ar funkcionāliem traucējumiem.
Semināru organizēja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Diakonijas centrs sadarbībā ar LELB diakonijas darba koordinatoriem prāvestu iecirkņos, Velku biedrību, Ziemeļu Ministru padomes biroju Latvijā, starptautisko sabiedrisko organizāciju „Cerību Zvaigzne" (Star of Hope), LELB Svētdienas skolas nozari un Rīgas 5. internātpamatskolu – attīstības centru.
LELB diakonijas darba koordinatore Madonā Rudīte Kumsāre pēc semināra secināja: – Tas bija ļoti trāpīts un nepieciešams. Gan lektorei bija interesanti iepazīties ar Madonu, gan semināra apmeklētāji kāri tvēra sniegto informāciju. Ja vien būs tāda iespēja, noteikti mēģināsim organizēt ko līdzīgu arī nākotnē. Vislielākais paldies par sadarbību visiem iesaistītajiem semināra organizēšanā, kā arī bērnudārzam „Saulīte" par viesmīlīgo uzņemšanu.
Gūtas vērtīgas ierosmes
Rainera mamma Kristīne Riekstiņa dalījās iespaidos par seminārā gūtajām atziņām: – Seminārā piedalījos kā māmiņa, jo Raineram ir rets sindroms; tā ietekmē ir traucēta attīstība, valoda un arī kustības. Tomēr ir lietas, ko viņš var parādīt, vārdiem izrunā pirmās zilbes, liekot arī pa dažiem vārdiņiem kopā, protams, ne tādos teikumos, kā runājam mēs. Tā kā ikdienā nestrādāju algotu darbu, bet gan 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā pavadu, aprūpējot Raineru, seminārs, pirmkārt, man bija iespēja atpūsties un izrauties no mājas. Otrkārt, mēs jau līdz šim darījām daudzas no seminārā ieteiktajām lietām, taču tieši pēc semināra sapratu, kāpēc tieši tas vajadzīgs un ko ar to var sasniegt. Protams, ne visas metodes Raineram varēs piemērot, jo katra bērna attiecīgajam attīstības līmenim var iedot tikai tik, cik viņš ir spējīgs ņemt pretī. Taču guvu daudzas ierosmes, ko likt lietā ikdienā. Noteikti izmantošu šķirošanas metodi, kas var palīdzēt bērnam atpazīt krāsas, ģeometriskās formas un tamlīdzīgi (piemēram, sarkans knaģis ir jāieliek sarkanā kastītē). Tāpat uz vasaru izmēģināsim risināt problēmu ar ģērbšanos – seminārā ieteica uzzīmēt secību, kā pašam jāsaģērbjas. Jau šobrīd Rainers to mēģina darīt pats, bet reizēm viņam sajūk.
Šāda veida seminārā Kristīne piedalījusies pirmo reizi un sapratusi, ka tos būtu ļoti vērtīgi rīkot biežāk un arī plašākam apmeklētāju lokam, jo tādā veidā uzlabotos informācijas apmaiņa. Dalībai seminārā viņa pieteikusies caur biedrību „Mēs saviem bērniem", kas jau tagad organizē dažādus projektus un nodarbības bērniem ar dažādiem traucējumiem.
– Nav viegli ikdienā aprūpēt bērnu ar īpašām vajadzībām, vecāki noteikti būtu ieguvēji no vēl kādām apmācībām. Ir svarīgi, lai bērnu ne tikai vestu pie speciālistiem, bet lai ar viņu strādātu visu laiku. Latvijā tiek piedāvātas 10 dienas rehabilitācijas centrā, bet ko tas dod? Rehabilitācijas darbam ir jābūt gluži tāpat, kā pieaugušajam ejot uz savu darbavietu – cilvēks nevar aiziet uz darbu 10 dienas gadā, tam jānotiek regulāri, – ir pārliecināta Kristīne.
Ir jāmācās sabiedrībā
Madonas pilsētas 1. vidusskolas sociālā pedagoģe Iveta Bērziņa visvairāk novērtēja seminārā sniegtās praktiskās zināšanas un metodes, ko izmantot darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. – Visvairāk man patika piemēri, kā ikdienā izmantot sadzīves preču veikalos nopērkamas lietas darbā ar bērniem, kuras neprasa lielus līdzekļus. Interesanti bija uzzināt arī Zviedrijas pieredzi, kas šobrīd, diemžēl, nav salīdzināma ar Latvijā pieejamo. Pozitīvi, ka vecāki kļuvuši drosmīgāki un arī bērni ar īpašām vajadzībām parādās sabiedrībā, viņiem ir dienas centri, kur doties. Jāsecina, ka šādiem bērniem ir ļoti svarīga mierīga vide, asistenta pakalpojumi un pielāgota pieeja, ko varētu nodrošināt nelielās, specializētās skoliņās. Tas jau ir forši, ja bērni varētu integrēties klasē ar citiem bērniem, bet ne lielā vidusskolā, kā secinājām par savu izglītības iestādi. Lai šādu specializēto skoliņu izveidotu, nepieciešama griba „no augšas". Mēs kā speciālisti un vecāki to, protams, gribam. Iemācīties var, dzīvojot sabiedrībā un mācoties no tās, nevis esot izolētam. Seminārā šī apmācību ideja tika uzsvērta, lai bērnu iemācītu dzīvot pēc iespējas patstāvīgāk, sevi apkalpot. Tādēļ rādīja paņēmienus, kā to panākt praktiskā veidā, uzlabojot bērnu attīstību un motoriku. Iepriekš esmu apmeklējusi arī kursus Zanes Kronbergas vadībā un daudz ko izmantoju no tiem, lai pati izgatavotu praktiskos palīglīdzekļus. Ar tiem strādājot, bērniem ir interesantāk, viņi tver šo informāciju un var praktiski darboties caur spēles elementiem. Šīs divas dienas bija apliecinājums tam, ka tas, ko darām, nav nepareizi. To darām savu iespēju robežās, un vienmēr jau, protams, ir ierosmes un citu valstu pieredze, no kā pamācīties un iedvesmoties, – pauda Iveta Bērziņa.
Uz jautājumu, ko no semināra paņēmusi sev, psiholoģe Elīna Ābola atbildēja: – Biju pozitīvi pārsteigta, un šis bija viens no labākajiem semināriem, kurus esmu apmeklējusi. Netraucēja arī valodas barjera, jo lektores un tulka mijiedarbība bija lieliska. Uzzinājām ļoti daudz inovatīvu metožu, metodiskos materiālus viņa veidojusi pati un nebaidījās ar tiem padalīties. Lektore vadījās pēc jaunākajiem pētījumiem, kas šobrīd arī ir aktuālākais, līdz ar to mums tika dota jaunākā informācija. Mērķauditorija bija visdažādākā un plaši pārstāvēta, bet viņa visiem sniedza zināšanas saprotamā, taču ne primitīvā veidā. Ļoti labi bija vizuālie piemēri, video, ko lektore arī izskaidroja. Seminārā tika secināts, ka lielākā problēma darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām ir savstarpējā komunikācija. Nevar nodalīt vecāku, pedagogu un speciālistu darbu, tam visam jābūt saistītam, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Protams, bija interesanti uzzināt zviedru pieredzi, uz ko viņi mērķtiecīgi tiekušies kopš 1968. gada; protams, tur ir arī cits ekonomiskais stāvoklis. Pārsteidza, ka ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs nav vienotas sistēmas, pēc kā veikt diagnostiku, līdz ar to pie katras diagnozes ir arī speciālista personīgais redzējums. Tā ir tāda līdz galam neatrisināta problēma. Seminārs bija enerģētisks un iedvesmojošs. Protams, ir arī smagākie gadījumi, kuros nekad nevarēs panākt, ka bērns pats sevi spēs pilnvērtīgi aprūpēt, tomēr ikvienā situācijā var sniegt šo palīdzību, ar bērnu strādāt, lai kaut kādi uzlabojumi būtu. Tas atkal deva pārliecību, ka mūsu darbs nav veltīgs.