Oktobra sākumā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) vēstīja, ka atradusi risinājumu, lai Gaiziņkalna virsotne tiktu uzdāvināta valstij – ar zemesgabalu sadalīšanu.
Lai gan Madonas novada būvvalde, atsaucoties uz pastāvošajiem Ministru kabineta noteikumiem, nav ļāvusi atdalīt Gaiziņkalna virsotni no pārējā Ineses Apeles ģimenei piederošā zemesgabala, kas ir 44 hektāru platībā, ministrija ir atradusi tam risinājumu. Ministru kabineta noteikumos minētais, ka minimālā atdalāmā zemesgabala platība dabas parkos, kas meža zemei ir 10 hektāru un lauksaimniecības zemei – 3 hektāri, uz šo teritoriju neattiecas. Proti, ja vieta ir apzīmēta kā publiskās apbūves teritorija, minimālā atdalāmā zemesgabala platība ir 1200 kvadrātmetru.
Nozares ministrs Kaspars Gerhards pēc tikšanās ar Inesi Apeli plašsaziņas līdzekļiem ir skaidrojis, ka, ievērojot šos apstākļus, kā arī īpašnieces pausto vēlmi nodrošināt Gaiziņkalna pieejamību sabiedrībai, atjaunojot skatu torni, kā arī saglabājot Gaiziņkalna virsotnes dabas un vēsturiskās liecības, ir pietiekams pamats izvērtēt juridiskās iespējas dāvinājuma vajadzībām nodalīt mazāku platību.
Ar Inesi Apeli tikāmies pagājušajā piektdienā, 28. oktobrī. Sarunā „Staram" viņa atklāja iemeslus, kādēļ vēlas valstij, tuvojoties tās simtgadei, dāvināt zemi Gaiziņkalna virsotnē.
– Kādēļ nonācāt līdz šādam risinājumam?
– Zemes dāvināšanu valstij apsvēru jau ilgāku laiku. Vismaz kopš pašvaldība sāka draudēt ar tās atsavināšanu. Viņi zināja to, ka tēvs zemi ir aizliedzis pārdot vai ieķīlāt, vienīgais, kas atliek, ir dāvinājums. Lēmums dāvināt zemi valstij ir brīvprātīgs un izsvērts. Mūžīgi nedzīvošu un aizejot vēlos Gaiziņu atstāt valstij, nevis man nezināmiem cilvēkiem, nomniekiem. Jāsaprot, ka laiki ir mainījušies. Mani un jūsu senči bija piesaistīti zemei un savās mājās saimniekoja vairākās paaudzēs, taču šobrīd – kurš vēlas palikt laukos un saimniekot? Paraugieties, kas notiek ar zemi Gaiziņa apkārtnē! Vienīgā, kam es šajā situācijā varu uzticēt savu zemi, ir valsts, un esmu priecīga, ka VARAM un ministrs Kaspars Gerhards ir pretimnākoši. Zīmīgi, ka arī mans tēvs ir Latvijas vienaudzis – abi dzimuši 1918. gadā.
Vēlos uzsvērt, ka esmu atvērta sadarbībai ar ikvienu, kas nāk pretim un vēlas realizēt kopīgu mērķi. Tā var būt valsts, pašvaldība un arī jaunais kaimiņš Jurijs Šeflers, ja vien viņam kādā no pārlidojumiem ar helikopteru atrastos laiks sarunai.
– Kādēļ, jūsuprāt, ilgu gadu gaitā tā arī neizdevās vienoties par nomas līgumu ar Madonas novada pašvaldību?
– ASV līgumus uztver ļoti nopietni. Tajos tiek atrunāts viss, ko drīkst un ko nedrīkst, lai pēc tam nav jāstrīdas. Situācijā ar pašvaldību es nevarēju parakstīt līgumu, par kuru man visas detaļas nav pilnībā skaidras. Es nebiju pret sadarbību un nomu, un kopsaucējs gandrīz tika rasts, taču visi jautājumi nebija pilnībā atrisināti. Ir būtiskas atšķirības pašvaldības un manis veiktajos Gaiziņa virsotnes platības uzmērījumos. Nevienprātība bija arī jautājumā par to, kam jāatrodas skatu tornī, un par torņa izmantošanu. Kādas būs aktivitātes, kā nodrošināt cilvēku kustību, kur ņemt dzeramo ūdeni, kur ierīkot labierīcības un kur novadīt kanalizācijas ūdeņus. Kā tornī veiktā uzņēmējdarbība ietekmēs manu viesu māju un tās kafejnīcu utt. Arī par šiem jautājumiem ir jābūt skaidrībai.
Neraugoties uz to, ka šajos jautājumos mums vienoties neizdevās, no turpmākās sadarbības ar pašvaldību neatsakos. Varbūt, ka tieši pašvaldība būs tā, kas uzcels skatu torni.
– Kāda ir jūsu vīzija par to, kā nākotnē jāizskatās gan Gaiziņkalna virsotnei, gan apkārtnei?
– Visi gaida torni. Diemžēl pēdējos gados saistībā ar nepieciešamību aprūpēt vecākus (Ineses Apeles tēvs nomira 2010. gadā, bet māte – 2015. gadā. – Aut.), kurus nevēlējos ievietot sociālās aprūpes iestādēs, šim jautājumam varēju veltīt mazāk laika, nekā vēlētos. Pirms vairāk nekā 10 gadiem rīkoju skiču konkursu tornim. Pirms dažiem gadiem tādu rīkoja arī Madonas novada pašvaldība, taču atbalstāma skice – kādam būtu jābūt tornim – netika iegūta. Esmu tikusies ar diviem arhitektiem, radošiem māksliniekiem, un jau novembrī varētu būt gatava skice, kuru kā savu vīziju varētu iesniegt ministrijai. Manā skatījumā tornim ir jābūt ieturētam latviskā garā. Tas var būt moderns, taču rezultātam jābūt tādam, ka šāds skatu tornis var būt tikai Latvijā, nevis varētu atrasties jebkurā citā pasaules vietā – Londonā, Ņujorkā vai citviet. Runājot par materiālu, no kā darināts tornis, sākotnēji biju skeptiska pret kokmateriāliem, taču zinu, ka mūsdienās, izmantojot atsevišķas, īpaši izturīgas koku sugas, iespējams uzbūvēt pat 60 stāvu augstas būves. Skatu torņa būvniecībā var izskatīt arī šo materiālu.
Tornī varētu atrasties arī Strūves ģeodēziskā loka punkts. 19. gadsimta sākumā divi izcili ģeodēzisti – Strūve un Tenners – Eiropā un arī Latvijā veica triangulācijas uzmērīšanu. Latvijas teritorijā kopumā atrasti četri autentiski Strūves ģeodēziskā loka punkti. Mērījumi iet arī pāri Gaiziņa virsotnei. Pirmais ģeodēziskais punkts no 18. gadsimta vairs nav palicis, bet tas ir atjaunots 1904. gadā un vēl atrodas Gaiziņa virsotnē. To būtu interesanti akcentēt.
Kā interesantu faktu varu minēt arī to, ka pirms dažiem gadiem Gaiziņā bez lielas publicitātes tika organizēta ekumeniskā lūgšana par Latviju, kurā piedalījās lielāko konfesiju vadītāji. Pēc tam ir rīkotas vēl dažas šādas lūgšanas, un pieļauju, ka pasākumu varētu organizēt arī saistībā ar valsts simtgadi.
Interesanta ir ideja par saules pulksteņa uzstādīšanu. Ar mani sazinājās kāds vecāks kungs – veterinārārsts, astronoms – sakot, ka ļoti vēlētos uzstādīt virsotnē saules pulksteni. Neesmu ar viņu vēl tikusies, taču ideja nebūtu slikta, vai ne? Aplūkoju internetā izveidotos saules pulksteņus, un jāatzīst, ka tie ir teju kā mākslas darbi. Šāds objekts noteikti iederētos Gaiziņā.
Paralēli ir jādomā arī par dabas parka teritorijas un dabas taku uzturēšanu, kas Gaiziņa apkārtni padara pievilcīgāku gan vietējiem iedzīvotājiem, gan kalna apmeklētājiem.
– Gan sarunās ar pašvaldību, gan intervijās citiem plašsaziņas līdzekļiem esat atkārtojusi, ka Gaiziņā vienmēr jāplīvo Latvijas karogam.
– Tas ir ļoti būtiski. Tēvs vienmēr stāstīja, ka kopš vecvectēva laikiem karogs vienmēr virsotnē ir plīvojis. Arī kad brīvvalsts laikā uzcēla pirmo koka skatu torni, kas tika būvēts nevis privāti, bet par valsts līdzekļiem, tajā plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Vēlamies, lai tas tā būtu arī turpmāk. Tēvs vēlējās arī kalna galotnē redzēt Tālavas taurētāja skulptūru. Viņš pats bija cīnījies par Latvijas neatkarību, un Tālavas taurētājs savā ziņā iemieso šo cīņu.
– Jūs kopā ar ģimeni uzaugāt Ņujorkā un droši vien no stāstiem par Gaiziņu bijāt prātā sev uzbūrusi vīziju par to. Vai, atbraucot uz Latviju, Gaiziņu, prātā radītais tēls nesabruka?
– Kad pirmo reizi tēvs atveda uz Gaiziņu, uzkāpjot augšā, skatījos uz visām pusēm un vaicāju viņam – kur ir tas Gaiziņš? Biju pārsteigta uzzinot, ka tas arī ir Gaiziņš. Ņujorkā citi kalni – klintis, tādēļ biju pārsteigta. Vienmēr svētdienas skolā biju dzirdējusi stāstus par Gaiziņu, cik tas augsts, un sākotnēji pat neticēju tēvam, kas apgalvoja, ka mūsu vecvectēvam Jēkabam Gaiziņam tas piederējis.
Kaut gan Gaiziņš nav augsts, tas, kā arī citi Latvijas pauguri man ir sirdī mīļi, jo tie ir gludi un plūdeni. Nav pat asu akmeņu, kā tas, piemēram, ir Zviedrijā.
– Varbūt tādēļ arī latvieši ir tādi mierīgi, piezemēti un pa mākoņiem nelidinās, kas reizē var būt gan labi, gan slikti.
– Tautas vēsturē gan ir bijuši arī tādi notikumi kā 1905. gads. Atminos, kādā no lekcijām vēsturnieks Edgars Andersons teica, ka „latvieši labi kalpo, un, ja kungs ir velns, tad kalpo arī tam". Tas, acīmredzot, ir domāts par uzticību, kas bija piemitusi arī latviešu sarkanajiem strēlniekiem. 1968. gadā, viesojoties pie radiniekiem, vienā no istabām dzīvoja sarkanais strēlnieks. Viņš man stāstīja, ka brīžos, kad Maskavas ielās gājuši latviešu sarkanie strēlnieki, no viņiem bēguši un viņus ienīduši.
– Viņu uzskatā, sarkanie strēlnieki uz durkļiem palīdzēja nosargāt boļševikus.
– Tieši tā viņš man teica.
– Jūs, kaut arī dzīvojat svešumā, esat uzaugusi ļoti latviskā vidē un spējusi saglabāt gan latviskumu, gan latviešu valodu.
– Politisko bēgļu vidē tas ir ļoti izteikti. Uz mums arī skatās citādāk nekā uz ekonomiskajiem migrantiem. Bija uzskats – ja mēs, politiskie bēgļi, laikā, kad Latvija ir okupēta, zaudēsim latviskumu, tas izzudīs pavisam. Māte katru dienu uzsvēra – „runājiet latviski!". Latvijai atgūstot neatkarību, šis aicinājums izskanēja aizvien retāk. Trimdā tika dibinātas latviešu skolas, svētdienas skolas, latviešu baznīcas, rīkotas nometnes. Tēvs bija aktīvs sabiedriskais darbinieks. Viņš piedalījās Katskiļu kapu izveidē un vienu laiku tos vadīja. Tajos apbedīti daudzi latvieši, tai skaitā mani vecāki, no visām ASV.
– Šobrīd, kad ASV uzaugusi jau trešā un ceturtā paaudze, jūtat, ka latviskums trimdinieku vidū sāk pamazām izšķīst?
– ASV tas notiek dabiski. Šobrīd arī tie latvieši, kas atbrauc uz ASV strādāt un nopelnīt, uz daudziem procesiem raugās citādāk nekā mēs. Mēs bēgām no represijām, un daudzu uzskatā saglabāt savu latvietību bija dzīvības vai nāves jautājums.
– Sevi izjūtat kā amerikānieti vai latvieti?
– Pirms brīža, stāvot pie loga, par šo jautājumu domāju. Nevaru apgalvot, ka neesmu amerikāniete, jo ASV nodzīvoti ilgi gadi, taču vienlaikus esmu arī latviete. Senču saknes man ir ļoti svarīgas. Staigājot nonāku pie ozola un domās iztēlojos, cik liels tas bija, kad mans tēvs, vectēvs un vecvectēvs te gāja. Esam minuši vienas un tās pašas takas.
– Vai amerikāniskais un latviskais iekšēji viens otru papildina vai tomēr vairāk konfliktē?
– Konflikta noteikti nav, drīzāk papildinājums. Manuprāt, arī tie latvieši, kas, kādu laiku padzīvojuši ASV, atgriezīsies Latvijā, būs guvuši vērtīgu pieredzi un varbūt panāks to, lai, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests (VID) sāktu normāli strādāt. Vai taisnība, ka VID paziņoja par vēlmi atbalstīt mazos uzņēmējus? Tagad? Un kā viņi tos atbalstīs – vairāk nāks spīdzināt? Daudziem gan Latvijā, gan ASV stāstu par vienu atgadījumu ar VID. Pirms dažiem gadiem nepareizu divu santīmu un neparakstītas pavadzīmes dēļ divreiz nedēļā atbrauca divas VID darbinieces, kuras atveda šoferis. Atbraucu uz Madonas filiāli, bet tur man saka, ka tādus pārkāpumus pie viņiem neizskata, lai braucot uz Valmieru. VID Valmieras filiālē (aptuveni tikpat lielā telpā kā šī) sēž astoņi darbinieki, kuri nu lemj par manu divu santīmu pārkāpumu. Neizturēju un pavaicāju: „Jums par šo visu nav kauns vai vismaz neērti?" Uz to saņēmu atbildi: „Likums paliek likums."
Šo saskarsmi ar VID mūžam neaizmirsīšu, un tā liek nolaisties rokām brīžos, kad vēlies kaut ko darīt. ASV pret mazo biznesu ir pavisam cita attieksme. To ciena, jo saprot, ka mazais bizness gan nodarbina cilvēkus, gan izmanto citu uzņēmēju pakalpojumus, kas ļauj attīstīties uzņēmējdarbībai kopumā, bet te cilvēku spīdzina divu santīmu dēļ. Pēc šī gadījuma painteresējos kādā Ņujorkas beķerejā, kad pie viņiem pēdējo reizi ir bijis ieņēmumu dienests. Man atbildēja, ka 30 gadu laikā – ne reizi.
Pieļauju, ka šāda iestāžu attieksme ir viens no iemesliem, kādēļ Latvija iztukšojas. Taču ir jāsaprot, ka daba nemīl tukšumu – ja nebūs latviešu, būs citi. Jau šobrīd aptuveni
300 000 cilvēku ir pametuši Latviju, kas tik mazai valstij ir dramatisks skaits.
– Vai jums no savas ģimenes vienīgajai sirds tik ļoti deg par Gaiziņu?
– No mūsu ģimenes tiešām esmu visvairāk iesaistīta, taču viss tiek darīts ar brāļu un māsas piekrišanu. Es viņus pārstāvu, par visu informēju un aprunājos. Par to, kā būs nākotnē, nezinu. Jaunākā brāļa dēls pirms kāda laika viens pats 12 gadu vecumā bija atbraucis uz Gaiziņu. Viņš ļoti vēlējās būt pirmais no mūsu vecāku mazbērniem, kurš būs apmeklējis Gaiziņu. Parādīju viņam arī vācu senkapus, kur atdusas mani vecvecāki Otīlija un Jēkabs Gaiziņi. Noteicu: „Ja es te vairs nebūšu, vismaz tu zināsi, kur šo vietu sameklēt."
AGRA VECKALNIŅA foto