Saruna ar Valmieras teātra aktrisi Māru Menniku
Valmieras teātris ar izrādi "Debesis ir mums" 6. novembrī viesosies Madonas kultūras namā. Lai gan dramaturga Ērika Vilsona luga stāsta par šķietami pazudušiem cilvēkiem – meiteni, kas paslēpusi savu sievišķīgo dvēseli zem rupjības un izlikšanās maskas, viņas tēvu, kas savu dvēseli nogremdējis alkoholā, kaimiņu, kas slēpjas aiz uzpūtības un pārākuma, ko devusi nauda, – stāsts tomēr ļauj ieraudzīt gaišumu, kas joprojām mīt katrā no šiem cilvēkiem. Režisors – Jānis Znotiņš, lomās: Aigars Vilims, Mārtiņš Upenieks, Ingus Kniploks un Māra Mennika, ar kuru arī plašāka saruna.
– Māra, dažos vārdos pastāsti par savu pagājušo Valmieras teātra sezonu!
– Jocīgākais, ka man ir izjūta, ka pagājusī sezona nemaz nav beigusies. Varbūt tāpēc, ka bija tik pilna ar izrādēm, vai tāpēc, ka augustā bija Vasaras teātra festivāls, mēģinājumi atsākās jau jūlija beigās. Nepamet izjūta, ka mēs strādājam bez pauzes, kaut vasara it kā bija. Kad paveros aizvadītajā sezonā, varu sacīt, ka vislielāko ieguvumu es kā Māra, kā aktrise esmu guvusi, piedaloties Reiņa Suhanova veidotajā izrādē – Aspazija "Sarkanās puķes". Nekad mūžā nebiju tā runājusi dzeju, turklāt mēs to darījām trijatā – manas skatuves partneres bija Dace Everss un Inga Apine. Darījām to ar milzīgu atdevi un koncentrēšanos, bet tajā pašā laikā ar lielām bailēm, vai izdosies. Tas bija ļoti interesants darbs, ļoti interesants mēģinājumu process. Arī tagad, kad teātrī nospēlējām pēdējo izrādi, ir palikusi liela gandarījuma izjūta. Šīs izrādes dēļ man bija vieglāk ar Asjas lomu "Vaidelotē" (režisore – Inese Mičule) – tu jau esi iekšā tai Aspazijas fantastiskajā pasaulē, zini, kas tā par drēbi, un rodas pilnīgi cita izjūta. Ar Asju man bija ļoti grūti. Aspazijas lugā ir kaut kas tik liels, tik milzīgs… varētu pat teikt – tik pārpasaulīgs un netverams, ka tad, kad teātra repertuārā atkal ieraugu, ka būs "Vaidelote", burtiski tirpas skrien… kaut kas tur ir tik smags un grūts, ka nevaru to vārdiem izstāstīt. To savukārt nevar sacīt par Mārtiņa Eihes izrādi "Smaržo sēnes", kur spēlēju Lielo Ritu. Gunāra Priedes lugai bija pielikts klāt daudz no dokumentālā materiāla. Šāda veida interpretācija mani personīgi neuzrunā. Tā bija formas izrāde. Man svarīgākas ir lomas, kas mani emocionāli ārda, izārda. Protams, novērtēju darbu, kas tur izdarīts, ko paveica visi izrādē iesaistītie aktieri.
– Bet Viestura Meikšāna "Razpļujeva sapņi"?
– (Smejas) Man tur bija epizodiska lomiņa. Man ļoti patīk spēlēt pie Viestura Meikšāna, viņš ļauj tik brīvi būt. Sākumā no viņa man bija ļoti bail. Bija bail ar viņu runāt, viņam tuvoties. Kad tajā atzinos, viņš par mani smējās, un joprojām ik pa laikam uzjautā: "Tev aizvien ir bail?" Baiļu lūzums jeb lielā atbrīvošanās notika, spēlējot viņa izrādē "Apjukums". Pēc šīs izrādes bailes pārgāja. Jutos labi un brīvi, bet Jāņa Znotiņa izrādē "Debesis ir mums", ar kuru viesosimies Madonā, Agneses loma, līdzīgi kā Asjas, nāca grūti. Dzima ilgi un mokoši. Tagad par to runāt ir vieglāk, esmu tam izgājusi cauri, visu sagremojusi, bet tajā laikā, kad izrāde tikai tapa, bija smagi. Pēdējo reizi ar mani kaut kas līdzīgs notika, kad Valmieras teātrī spēlēju savā pirmajā iestudējumā pie Māras Ķimeles – izrādē "Tumšie brieži" (lugas autore – Inga Ābele).
– Agnese un Ria ir kā viens vesels…
– Agnese un Ria stāv uz vienādiem svaru kausiem. To pateica arī teātra zinātniece Ieva Struka, kad noskatījās izrādi. Viņa teica, ka Ingai Ābelei noteikti jānoskatās šī izrāde, bet viņa nepaspēja uz Valmieru atbraukt. Jo, patiesi, Agnese ir Ria pēc daudziem gadiem, kad viņa ir izaugusi, abas dzīvo ļoti vientulīgi, laukos kopā ar nelaimīgu, no dzīves realitātes bēgošu tēvu. Un tā mana Ria tik spēji atnāca atpakaļ pie manis, kad strādāju pie Agneses lomas. Mēģinājumos ļoti daudz runājām arī par Dievu, ticību, un es atceros to brīdi, kad izskrēju no baznīcas raudādama. Bija dievkalpojums, es tur sēdēju, un pār vaigiem vienkārši lija lietus! Tas viss notika "Debesis ir mums" iestudējuma laikā. Vienā brīdī biju pazaudējusi gan sevi, gan Agnesi. Es ilgi nespēju Agneses lomu iemīlēt. (Pauze) Cilvēks izmainās, kad viņš ir iemīlējies. Izmainās taču? Bet Agneses lomā bija tāds smagums iekšā, ja paņem visus tos notikumus – pārdod tavas mājas, tev pēkšņi ir puisis, kurā tu esi iemīlējusies, tu piekrīti viņam izlikties pat par palaistuvi, pēc tam saproti, ka visa tā izlikšanās ir bijusi tik lieka, ka esi sevi tikai pazemojusi, savu mīlestību pazemojusi, ja ņem vērā, ka lugā Agnese ir nevainīga. Šausmas! Kūleņu kūleņi… tagad vairs nav tik grūti Agnesi spēlēt. Kūleņi vairs nesāp, iemīlēšanās izjūta pāriet, pāri paliek skaidra un mierīga mīlestība pret lomu.
– Agnese ir rūdīta lauciniece, bet tu?
– Man un manai ģimenei tādu īstu lauku nav. Kaut kas līdzīgs laukiem man ir tēva mājas Salacgrīvā, bet tas ir tiešām ļoti nosacīti. Māja atrodas pilsētvidē netālu no jūras. Man ir draugi Bauskas pusē, kur es nodarbojos ar kalna un ūdens tūrismu, un manai trenerei gan ir riktīgas lauku mājas, sākot no padsmit gadiem, esmu uz turieni braukusi. Katru vasaru mēnesi tur dzīvojam. Un es atceros, ka saimniece, treneres mamma, man saka: "Tu jau pilsētas skuķis, tu jau neko nesaproti." Uztvēru to kā šausmīgu apvainojumu. Tad viņai devu pretī: "Nē, es esmu no Pārdaugavas, tas ir tikpat kā lauki!" Viņa man mācīja sienu vest, govis slaukt, visos lauku darbos ievadīja. No tā visa ieguvu lielu prieku un dzīves gudrību. Lauku izjūta man ir ļoti tuva. Kad vadīju raidījumu "Suns meklē saimnieku", tad gan dabūju izbraukāties pa daudzām lauku mājām. No Juglas patversmes bija paņemti pieci sunīši, kurus vedām pa mājām, un saimnieki tad izvēlējās. Īstenībā jau izvēlējās suņi, nevis otrādi. Sākumā neviens suns no patversmes laukā negribēja iet. Tās taču bija viņu mājas, viņus tur baroja un kopa. Tagad ved nezinkur! No malas TV ekrānā izskatījās, ka suņi ienāk mājās un uzreiz grib tur palikt, nebija tas tā, tas viss bija daudz, daudz sarežģītāk! Uz patversmi viņi gribēja atpakaļ. Bet stāsts ir arī par to, ka, braukājot apkārt pa lauku mājām un kad pirmajam sunim atradām mājas, man pēkšņi likās –
tas teātris taču nav nekas! Ar ko es nodarbojos? Kad ieraudzīju suni, kuram acis mirdz, kad viņš nokļuva laukos, klusībā domāju – ko es daru teātrī, vai kādam esmu dzīvi izglābusi?
– Esi. Caur savām lomām.
– Varbūt arī esmu. Ļoti gribu tam ticēt. Bet laukos es redzēju, kā cilvēki strādā, un uzreiz nodomāju – cik es esmu slinka! Viņi visu dara ar rokām – no agra rīta līdz vēlam vakaram! Bez apstājas… visu laiku… uz mūžu man tas paliks atmiņā. Arī pārdomas, vai es kā aktrise kādu izglābju, – ja izglābju kaut vienu, manai esamībai teātrī ir jēga.