Esam sekojuši līdzi un arī savus lasītājus informējuši par bīstamo slimību, kas uzliesmoja 2015. gadā un ir prasījusi daudzu suņu dzīvību vai veselības neatgriezenisku pasliktināšanos. Vairāki saimnieki publiski arī ir atklājuši savu pieredzi – viņu mīluļi ēduši AS „Tukuma straume" ražoto „Dogo" sauso barību, tomēr uzņēmuma vaina joprojām nav apstiprināta. Rit barības izpēte, ko šobrīd veic neatkarīgi eksperti par iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. No otras puses – arī ražotājs ir iesniedzis tiesā prasību pret vairākām juridiskām personām un privātpersonām par neslavas celšanu, bez pamatojuma apgalvojot, ka tieši „Dogo" barība būtu vainojama mājdzīvnieku smagajā saslimšanā.
Jāpiebilst, ka iepriekš barības vada dilatācijas jeb paplašināšanās gadījumi suņiem tika novēroti ļoti reti. Tik reti, ka pirmajos gadījumos, suņu saimniekiem novērojot raksturīgās veselības problēmas – vemšana pēc paēšanas, klepus, balss izmaiņas – un vēršoties pie veterinārārstiem, uzreiz neradās aizdomas, ka vaina varētu būt tieši barības vadā. Madonietes Lindas Ozoliņas suns Rokijs bija viens no pirmajiem, kam izmeklējumos tika apstiprināta šī smagā diagnoze. – Viss sākās 2014. gadā, kad Rokijam bija seši gadi. Rokijam sāka parādīties bieža vemšana, kas jau pavisam drīz pārvērtās nepārstrādātas barības atvemšanā ar lielu putu daudzumu. Bijām ļoti satraukti par savu mājas mīluli, tāpēc vērsāmies pēc palīdzības pie veterinārārsta. Tika veikti vairāki izmeklējumi, pēc kuriem vēl nekas nebija skaidrs, bet laiks gāja. Bijām ļoti noraizējušies par Rokija veselību, jo viņš ar katru dienu kļuva arvien bēdīgāks, nebija ēstgribas, tāpēc ļoti izkāmēja. Izmainījās arī balss. Rokijs tika vests uz Rīgu uz sonogrāfiju, kur tika pārbaudītas nieres, aknas un citi orgāni, taču šie izmeklējumi problēmu neatklāja. Tad pēc Kaspara Udrasa ieteikuma tika veikts rentgens barības vadam, ievadot barības vadā kontrastvielu. Pēc šī rentgena tad arī atklājās tā sauktā „kabata" barības vadā. Tika konstatēts paplašināts barības vads. Kad beidzot bija skaidra Rokija slimība, varēja sākt rīkoties, lai viņu glābtu. Pats galvenais bija atgūt svaru, citiem vārdiem – bija jāpanāk, lai tas, ko viņš apēd, tiktu pārstrādāts un netiktu izvemts, – atminas Linda.
Arī viņa atzīst – pirms tika atklāta barības vada paplašināšanās, Rokijs ēdis „Dogo" suņu sauso barību. – Kāpēc tieši „Dogo"? Piesaistīja tas, ka barība ir Latvijā ražota, tātad šādā veidā varam atbalstīt Latvijas uzņēmumu, kā arī barībai bija laba cena, – saimniece skaidro. Šobrīd šai barībai ir pateikts stingrs „nē", pat ja tieša tās saistība ar suņu masveida saslimšanu pagaidām nav pierādīta. Iespējams pat, ka ir tikpat daudz pozitīvu stāstu, kad suņi ilgstoši baroti ar „Dogo" un ir pilnīgi veseli. Tomēr Rokija gadījumā, lai kas būtu bijis par iemeslu lutinātā mājas mīluļa saslimšanai, viņš turpmāk vienkārši vairs nevar ēst cietu pārtiku.
Linda pastāsta par suņa dzīvi pēc saslimšanas: – Pēc veterinārārstu ieteikumiem Rokijam devām un vēl šodien dodam tikai putras – tik šķidras kā zupa, uzvārot auzu pārslas, kam klāt pievienojam konservus – svarīgi, lai tie nebūtu gabalos, bet gan smalki saspaidīti. Būtiski ir arī tas, lai trauki, no kuriem ēd Rokijs, būtu statīvā ar paaugstinājumu, nevis uz zemes. Tas palīdz barībai vieglāk noslīdēt pa barības vadu uz kuņģi. Ar šādu ēdināšanu situācija pamazām uzlabojās ar katru dienu, vemšana samazinājās, putas vemšanas laikā pazuda. Rokijā pamazām atkal parādījās arī dzīvesprieks, Arī Rokijs pats savai slimībai ar laiku ir pielāgojies, jo ēšanas laikā ik pa brīdim apsēžas, iztaisno kaklu uz augšu, nedaudz pagaida, lai barība noslīd, un tikai tad turpina ēst. Protams, ir skumji, ka Rokijs vairs nedrīkst panašķoties ar kādu siera gabaliņu vai gardāku gaļiņu, jo zināms, ka tas viss paliks „kabatā" un vēlāk tiks izvemts, bet Rokijs gan to nesaprot, tāpēc vienmēr cenšas no ciemiņiem izdiedelēt kādu gardumu, kas atrodas uz galda. Jāatzīst, ka vemšana Rokijam ik pa laikam saglabājas vēl joprojām, taču, salīdzinot ar to, kā bija, tas vairs ir aptuveni tikai 1-2 reizes mēnesī. Diemžēl „kabatā" kāda neliela daļa putras nonāk, līdz ar to ik pa laikam šī „kabata" iztukšojas. Vasarā bieži var novērot, ka Rokijs pats vēlas izraisīt vemšanu, ēdot zāli, kas, acīmredzot, viņam liek justies labāk. Bet tagad mūsu Rokijs ir atguvies pēc grūtā dzīves posma, pieradis un pielāgojies savai slimībai, turpina pildīt mājas apsarga pienākumus, dažreiz kādas blēņas nostrādāt, tomēr vienmēr priecīgi sagaidīt mājās saimniekus.