Ceļojums uz Stokholmu Zviedrijā ar „Tallink" kruīza kuģi nu jau kļuvis teju vai par standartu latviešu atpūtas braucieniem uz Ziemeļvalstīm. Izraušanās no ikdienas, atpūtas un izklaides programma uz kuģa, kaut īss, bet tomēr – Stokholmas apmeklējums. Oktobra vidū šāda iespēja radās arī raksta autorei.
Uzreiz gan jāteic – noskaņoties nelielam ceļojumam darba nedēļas vidū, it sevišķi, ja atvaļinājums jau sen kā aizvadīts, bija gana nereāli. Tādēļ, kā jau spontāniem ceļotājiem ierasts, viss tika darīts pēdējā brīdī. Gan līdzi ņemamās „izdzīvotāju" vakariņu un brokastu krājumu iegāde, gan precizēšana, ka Stokholmā (kaut Zviedrija ir Eiropas Savienībā kopš 1995. gada) norēķināties ar eiro tomēr nevar. Galu galā pat kruīza braucienam ar MS „Isabelle" mūsu draudzīgā kompānija piereģistrējās pēdējās 7 sekundēs.
Tālāk gan viss, par laimi, noritēja salīdzinoši gludi. Baltijas jūra visu ceļojuma gaitu bija mierīga, arī vējš uz klāja, kā mūs bija sabaidījuši zinātāji, par spīti rudenim bija gana pieņemams, lai arī uz atklāta klāja baudītu panorāmu. Pirmajā vakarā gan ātri satumsa, tādēļ galveno uzmanību veltījām izklaides programmas iepazīšanai. Aizraujoša šķita muzikālā viktorīna, kurā pēc muzikanta izpildīta fragmenta bija jāatpazīst dziesmas nosaukums, izdošanas gads vai citas interesantas nianses, deju ritmos iekustināja ansamblis „Fair Play", mākslinieki no Krievijas „Bize Lizu" šovu bija nostrādājuši oriģinālu un teatrālu, tomēr, iespējams, vecākai paaudzei domātu. Savukārt karaoke pulcēja drosmīgākos, kuru, jāteic, jo vēlāk pēc pusnakts, jo netrūka.
Nākamajā rītā, laicīgi piecēlušies un piedzīvojuši nelielu šoku par kafiju un tēju (cena – 2,30 eiro), devāmies uz klāja apbrīnot šēras, kas veido Stokholmas arhipelāgu. Varbūt pat labi, ka šajā braucienā devāmies tieši rudenī, jo tādējādi labāk atklājās klinšainās, nepieradinātās dabas saspēle ar mūsdienām, kad vietējie savās, kā mēs secinājām, vasaras mājiņās bija pamanāmi ļoti reti. Mājiņas skaistas, apstādījumi pat uz nomaļajām saliņām lakoniski, bet sakopti. Diez, kā tas būtu – pašam sava vientuļā sala? Krastmalā privātmājas, laivas, jahtas, nelielas jahtu ostas… šiki.
Kuģim piestājot krastā, jau atkal jāteic, negatavi nekam devāmies iepazīt Stokholmu. Iegūglējām un mājas lapā atradām informāciju, ka 13 muzeju apmeklējums ir par velti. Jau paguvuši iepazīties ar augstajām Zviedrijas cenām, nospriedām, ka šis mums būs piemērotākais variants. Veiksmīgi iekarojām arī sabiedrisko transportu un uz Stokholmas vecpilsētu devāmies ar autobusu. Stokholma pārsteidza ar to, ka izvietota uz daudzām salām, kas savienotas ar neskaitāmiem tiltiem. Vietējiem tradicionāla ir pārvietošanās ar dažāda izmēra jahtām, pieejami arī izklaides braucieni. Mērķējām uz karalisko dārgumu izstādi Stokholmas pilī, kas ir Eiropā lielākā darbojošās pils. Tā ir oficiālā Zviedrijas monarhu rezidence, kopš 1973. gada līdz šim brīdim pilī dzīvo Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs. 1697. gada 7. maijā pils nodega, un tajā gandrīz vai gāja bojā visa tā laika monarha ģimene. Tomēr pils tika uzprojektēta no jauna un gatava dzīvošanai 1754. gadā. Stokholmas pils gan no ārpuses, gan iekšpusē (cik paguvām apskatīt, jo „bez maksas" muzeja apmeklējums tomēr izrādījās maksas) tiešām ir karaliska. Tajā ir vairāk nekā 600 istabu, svētku zāles, lielais viesu uzņemšanas stāvs, karalistes troņa zāle, pils baznīca, Gustava III antīkais muzejs, dārgumu glabātava ar regālijām, muzejs „Trīs kroņi" un sadzīves lietu kambaris, Bernadotu bibliotēka. Tāpat karaliskajā stallī apskatāmas krāšņas karietes, pilī ir arī ieroču glabātava ar karaliskajiem ietērpiem un arsenālu. Katru dienu, pulksten 12.15, notiek karaliskās sardzes maiņa, kas ir teju vai vesels šovs. Kopā ar policiju un pils varas orgāniem karaļa sargi atbild par Stokholmas un Drotningholmas pils apsargāšanu. Visi karaliskās sardzes kareivji ir speciāli apmācīti šiem pienākumiem. Karaļa pili sardze apsargā jau kopš 1523. gada. No sākotnēji 100 līdz pat 200 sargiem karaļa sardzē šobrīd aptuveni 35 apsargā Stokholmas pili, 25 – Drotningholmas.
Pēc sardzes maiņas noskatīšanās devāmies vecpilsētas ieliņās, apbrīnojot tiešām iespaidīgo un vērienīgo arhitektūru, plašos parkus, kuros zviedri neaizraujas ar puķēm, bet gan korektas formas krūmiem. Jau atkal atgriežoties pie cenām Zviedrijā, nākamais izaicinājums bija atrast ēstuvīti papusdienošanai, kas mums izdevās pie nācijas, kura vienmēr visiem ir priekšā cenu ziņā, – ķīniešiem.
Tā kā prāmis no Stokholmas izbrauc jau pulksten 17, bet uz klāja jābūt vismaz pusstundu iepriekš, neiespringām uz vēl kādu vēsturisku vai apskates objektu apmeklējumu, bet gan uzmeklējām milzīgu iepirkšanās centru – nu tādu, kurā ir vēl trīs pagrabstāvi. Tajos arī izvietots pārtikas veikals, kurā tev veicās, ja negadās apmaldīties. Iegādājušies nepieciešamo atlikušajam ceļojuma laikam (starp citu, veikalā nekas grādīgāks par sidru vai gaišo alu, ko atvest mājiniekiem ciemakukulī, tā arī neatradās – tam jāuzmeklē speciāli veikali), laicīgi sākām mērot ceļu atpakaļ uz prāmi. Vakarpusē uz prāmja atkal – šova programma, dejas. Veikalā atbrīvojāmies no atlikušajiem naudas līdzekļiem tā saucamajā tax free veikaliņā, kas nemaz nešķita tax free - ja nu vienīgi pašiem zviedriem. Šie arī lielā skaitā bija sakāpuši, lai tādā pašā kruīza braucienā iepazītu Rīgu, acīmredzot. Atpakaļceļā nu jau mazliet vairāk iešūpoja, bet veiksmīgi iebraucām Latvijas ūdeņos. Jāsecina: varbūt, lai labāk iepazītu Stokholmu, arī vajadzīgi lielāki naudas līdzekļi, tomēr, lai izvēdinātu galvu, ir labi arī ar minimālismu.