Piketi, jo īpaši individuāli, Madonā nav bieža parādība, taču ik pa laikam tie tiek rīkoti. Tiem madoniešiem, kuri darbdienu pusdienas laikā mēdz apmeklēt pilsētas centru, 21. septembrī droši vien nepalika nepamanīta Raiņa un Blaumaņa ielas krustojumā sēdošā sieviete, kurai līdzās atradās suns, bet rokās plakāts ar uzrakstu „Latvijā, arī Madonā, cilvēkiem neļauj strādāt, mērdē viņus badā, un tas notiek tīšām!".
Šī sieviete bija rīdziniece Laila Rudzīte, kas tikai nedaudzas dienas iepriekš (13. septembrī) bija ieradusies Madonā. Jau minētajā 21. septembrī, kā arī vēlāk, 29. septembrī, viņa vērsās laikraksta redakcijā, iesniedzot vēstuli, kurā informēja par vēlmi rīkot piketu, kā arī piketa iemesliem.
Atbrauc uz Madonu deklarēties
„Uz plakāta rakstīto apgalvojumu „Latvijā, arī Madonā, cilvēkiem neļauj strādāt, mērdē viņus badā, un tas notiek tīšām!" pamato mana pieredze kopš 2010. gada, kad zaudēju darbu štatu samazināšanas dēļ. Nodarbinātības valsts aģentūras darbinieki gadiem ilgi melo, apgalvodami, ka neesot nevienas man piemērotas vakances. Sludinājumu portālos redzu, ka tādas ir gan, pie tam pagājušajā gadā, kad piketēju pie Saeimas, deputāts Mārtiņš Šics piezvanīja uz Rīgas domes izglītības departamentu un noskaidroja, ka Rīgā vien tobrīd ir 16 vakances manā specialitātē un uz mācību gada sākumu bijis vēl vairāk, taču NVA iepriekšējā konsultācijā teica, ka nav nevienas, tātad melo, acīs skatīdamies. Kad eju pati uz sludinājumos norādītajām vietām, sākumā man darbu sola, bet vēlāk vienmēr tiek pieņemts cits – domāju, ka darba devēji tiek ietekmēti, jo agrāk man nekad nav bijis problēmu ar darba atrašanu. Man ir 30 gadu darba stāžs, un esmu ilgstoši strādājusi vienā darbavietā (10, 8 u. tml.), tātad esmu laba darbiniece.
Attiecībā uz mērdēšanu badā – arī tā ir realitāte jau gadiem. Mans sociālais dienests Rīgā mēnešiem ilgi nepiešķir GMI un trūcīgās personas statusu – 2012. gadā 8 mēnešus pēc kārtas, 2014. gadā 3 mēnešus, un tagad kopš 2015. gada augusta atkal tas pats – tātad jau ilgāk par gadu. Iegansti ir nelikumīgi un safabricēti – tiek pārkāpts likuma „Par dzīvesvietas deklarēšanu" 12. panta 5. punkts. Citā reizē pabalstu atņem tādēļ, ka neesot varējuši mani sazvanīt, vai arī pieprasa atnest dokumentu, kādu nevaru atnest – izziņu no darbavietas, kurā neesmu strādājusi.
Pašlaik kopš 13. septembra esmu Madonā, dzīvoju savā vasaras mājā, vēlos deklarēties šeit un saņemt GMI un pārējo palīdzību. Tiekoties ar sociālo darbinieci, viņa teica, ka neredzot iemeslu, lai man to atteiktu. Diemžēl Madonas domes darbinieki lietu acīmredzami novilcina, jo vērsos pie viņiem jau 14. septembrī, pie tam esmu informējusi viņus par to, ka atrodos krīzes situācijā sakarā ar to, ka neesmu saņēmusi sociālo palīdzību jau ilgāk par gadu. Īpaši arī informēju par savu situāciju Madonas novada domes sociālo un veselības jautājumu komitejas priekšsēdētāju Andri Sakni," vēstulē laikrakstam bija norādījusi Laila Rudzīte.
Dodas atpakaļ uz Rīgu
21. septembrī Laila Rudzīte piketēja bez iepriekšēja saskaņojuma, taču ilgāku piketēšanu – 10 dienu garumā – Saieta laukumā viņa bija plānojusi, sākot ar 5. oktobri.
Pašvaldības izpilddirektors Āris Vilšķērsts laikrakstu informēja, ka atļauja piketēt tika dota, taču pašu piketētāju šajās dienās ieraudzīt neizdevās. Arī mēs, vairākkārt apmeklējot Saieta laukumu, piketētāju tajā nemanījām.
– Laila Rudzīte ir rīdziniece, kur viņas īpašumā ir dzīvoklis, kā arī Rīgā viņa ir deklarēta. Madonas novada Aronas pagastā viņai ir īpašums mazdārziņos, taču par dzīvošanai piemērotu šo vietu saukt nevar, – norādīja Āris Vilšķērsts.
Madonas novada sociālā dienesta, kurā arī bija vērsusies Laila Rudzīte, vadītājs Gundars Riekstiņš laikrakstam skaidroja, ka pašvaldība ir darījusi visu, ko likumu ietvaros varēja darīt.
– Lailai Rudzītei ir piešķirts ārkārtas pabalsts, lai viņa varētu atgriezties Rīgā – savā deklarētajā dzīvesvietā, kuru viņa visos iesniegumos ir norādījusi. Sazinājāmies arī ar Rīgas sociālo dienestu, kas informēja, ka viņa tajā jau ir bijusi, taču no dienesta palīdzības atteikusies, un mums nav zināms, kas notiks tālāk, – par šo situāciju pastāstīja Gundars Riekstiņš.
Sociālā dienesta vadītājs atzina, ka pašvaldības būvvalde sievietes zemesgabalam mazdārziņos ir ierādījusi adresi, kas viņai ļauj deklarēties Madonas pašvaldībā, taču viņš piebilda, ka Lailai Rudzītei tomēr būtu jāsakārto visi ar pabalstiem saistītie jautājumi Rīgā. Gundars Riekstiņš gan norādīja, ka gan līdzšinējā komunikācija ar Lailu Rudzīti, gan no Rīgas saņemtā informācija, tai skaitā arī tā, ka viņa atteikusies no palīdzības, liecina, ka viņai problēmas sagādā jautājumu sakārtošana atbilstoši valstī esošajiem likumiem un saistošajiem noteikumiem.
Piketē arī Rīgā
Madona gan nav pirmā vieta, kurā Laila Rudzīte piketē. Plašsaziņas līdzekļu uzmanību viņa piesaistīja jau pērn, kad aptuveni pirms trim gadiem darbu zaudējusī sieviete piketēja pie Ministru kabineta un Saeimas (vēl gadu iepriekš – pie Rīgas domes ēkas), jo palikusi bez iztikas līdzekļiem – aptuveni gadu neesot izmaksāti sociālie pabalsti, jo viņa vairs nav deklarēta dzīvoklī, kurā mitinās. Laila Rudzīte tolaik uzskatīja, ka, atsakoties izmaksāt pabalstus, amatpersonas pārkāpj likumus, jo viņai tādi pienākas. Rīgas sociālajā dienestā viņai apgalvots, ka pabalsts nepienākas, jo nav deklarēta Rīgā. Taču sieviete ir izpētījusi normatīvos aktus un noskaidrojusi, ka tas neesot iemesls pabalsta neizmaksāšanai, jo viņa šajā dzīvoklī turpina dzīvot. Tomēr vienlaikus arī noskaidrojusi, ka nepieciešams no jauna deklarēties savā dzīvesvietā. Laila Rudzīte arī rakstījusi vēstuli par situāciju, kādā nonākusi, tiesībsargam Jurim Jansonam. Rudzīte arī vērsusies pie Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas, kurai vēstulē aprakstījusi situāciju. Arī tolaik Laila Rudzīte uzsvēra, ka tiek mērdēta badā un brīnās, ka vispār vēl ir dzīva, kā arī minēja, ka naudu nesaņem un iztiek tikai ar zupas virtuvju apmeklējumiem.