Pēdējās nedēļās Latvijas informatīvā telpa ir bijusi piesātināta ar Jūliju Krūmiņu, kas līdz šim vairāk bija pazīstams kā ekscentrisks, mūždien ar cigāru zobos redzams miljonārs, kuram nu nekādi nesapas ar citiem ietekmīgajiem Latvijas politiski ekonomiskās dzīves kūrētājiem.
Kopš skandalozās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) veiktās miljonāra aizturēšanas, ko KNAB kriminālprocesā „Par partiju nelikumīgu finansēšanu lielā apmērā" pavadīja arī savulaik ar Ingunas Sudrabas partiju „No sirds Latvijai" saistītā Jorena Raituma un arī Jūrmalas mēra Gata Trukšņa, kas no amata jau šķīries, aizturēšana, ik pa laikam no izolatora, kurā atradās Jūlijs Krūmiņš, sabiedrība saņem nefiltrētas informācijas druskas.
Jaunizceptā TV zvaigzne
Plašāku Jūlija Krūmiņa verbālā izplūduma atspoguļojumu varējām gūt no diviem sarunu raidījumiem – Andra Kiviča vadītā raidījuma „Rampas ugunis" kanālā „Rīga TV24" un Gundara Rēdera vadītā „Viens pret viens" televīzijas kanālā LTV1. Gan abu raidījumu vadītāji, gan tie, kuri paši bija pamanījušies izvilkt kādu komentāru no Krūmiņa, ar puspavērtu muti klausījās cilvēkā, kuram, šķiet, zudusi aizture starp domām, kuras rosās galvā, un vārdiem, kuri nāk ārā no mutes. Nemelošu, bija interesanti skatīties Jūlija Krūmiņa intervijas, kurās viņš, lietojot arī nenormēto leksiku, sniedza savu skatījumu gan uz savu aizturēšanu, gan uz cilvēkiem, kuri arī iesaistīti kriminālprocesā, gan to, kā pēdējos 20+ gados ir notikusi politikas un ekonomikas saaugšana. Ja Aivaram Lembergam un Andrim Šķēlem, ko Krūmiņš nodēvējis par idiotiem, kuri nav ļāvuši pārējiem godīgajiem uzņēmējiem elpot, miljonāra atklāsmes, visticamāk, ir kā pīlei ūdens, citiem intervijās piesauktajiem, klausoties Jūļa teikto, iespējams, lija auksti sviedri, jo daži no viņiem jau veiksmīgi nogājuši no politikas skatuves (vismaz sabiedrībai redzamās daļas) un pēc šādas liekas publicitātes, kas met ēnu pagātnes darbībām, viņi noteikti nealkst. Lieki bilst, ka tikt sabiedriskajā televīzijā nodēvētam par „mazo krupi", kā tas ir noticis ar Edmundu Krastiņu, nav glaimojoši.
Baudot šovu, izčib analīze
Vienlaikus gan jāpiekrīt mediju ekspertes Andas Rožukalnes pirmdien paustajam vērtējumam, ka šova elementi ir nomākuši analītisko žurnālistiku, kurai Krūmiņa paustās informācijas kontekstā bija jāizpaužas krietni vien spēcīgāk. Andrim Kivičam pretenzijas grūti izvirzīt, jo viņa raidījuma „Rampas ugunis" formāts paģēr, ka tā ir saruna par dzīvi, nevis sarunbiedra kāju turēšana pie atklātas uguns, taču no Gundara Rēdera un raidījuma „Viens pret vienu" vēlējos sagaidīt vairāk par intervētāja piekrītošiem galvas mājieniem ikreiz, kad Krūmiņš pauda kādu „šokējošu" apgalvojumu. Prasīt varam pamatoti, jo līdz šim Rēderam nav sagādājis problēmas nokaitināt nedz vietējā līmeņa politiķus (piemēram, Einaru Repši), nedz kaimiņvalstu vadītāju, kā, piemēram, Daļu Grībauskaiti. „Tā kā LTV1 intervija parādījās otrdienā, tā bija ierakstīta, domāju, kāpēc sarunas laikā titros neredzu iepriekšējās dienas un pašlaik notiekošās sarunas faktu pārbaudi? Tieši tas ir viens no veidiem, kā skaļus paziņojumus padarīt vērtīgus, ja tie ir patiesi, un uztvert vēsāku prātu, ja tie ir pārspīlēti, maldinoši, melīgi. Kāpēc nav sniegts Jūlija Krūmiņa darbības konteksts, raksturota viņa uzņēmējdarbība agrāk un pašlaik? Kur bija „Viens pret vienu" spožās komandas veidotās faktu kastes, kur infografikas, kur vienkāršs atgādinājums par mediju arhīvos jau publicēto? Tā visa gandrīz nebija," pamatoti interviju kritizē Anda Rožukalne. Tiesa, kā attaisnojošu iemeslu tam, ka raidījuma formāts nebija gluži tāds kā citkārt, var minēt to, ka saruna notika izolatorā, nevis TV studijā.
Ja Rēdera un Kiviča raidījumi kalpoja par pāris stundām brīva ētera laika, kurā Jūlijs Krūmiņš bez filtra varēja pateikt visu, ko vēlējās, tai skaitā nākt klajā ar dažām atklāsmēm par to, kā Latvijā politikā un ekonomikā „tiek kārtotas lietas", citu žurnālistu uzdevums bija pārbaudīt faktus un iztaujāt Krūmiņa intervijās piesauktās personas. Gariem zobiem tas arī tika darīts, un pie pirmajām atbildēm, ka tie ir „slima cilvēka murgi", žurnālisti arī likās mierā. Bija gan viens izņēmums, un tas ir žurnāls „Ir", kurā žurnāliste Indra Sprance rakstā „Jaunā Jūrmalgeita" bija centusies rakt dziļāk, atsedzot ierosinātas krimināllietas un pārbaudes aizkulises par Ingunas Sudrabas vadītās partijas „No sirds Latvijai" un Jūrmalā valdošās Zaļo un Zemnieku savienības nelikumīgu finansēšanu, par Jūrmalas mēra Gata Trukšņa dzīvošanu Krūmiņa meitas firmai piederošajā lepnajā dzīvoklī Dzintaros, par Krūmiņa senās draudzenes, Rīgas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētājas Aijas Orniņas iespējamo „palīdzību" Krūmiņa senam draugam uzņēmējam Jurim Miķelim.
Krūmiņš seko pasaules tendencēm
Klausoties Jūliju Krūmiņu, es pamazām sāku apzināties, kādu personu viņš man sāk atgādināt. Šī persona ir pretendents uz ASV prezidenta amatu – Donalds Tramps. Tā pati lielummānija, tie paši runas plūdi, nedomājot, kā teiktais ietekmēs citus cilvēkus, tā pati apvainošanās uz visu pasauli, sak', „mani, nabaga miljonāru, neviens nesaprot un tikai apspiež", tas pats tiesiskais nihilisms un uzskats, ka „nauda=vara". Savilksim kopā, ko tad īsti Krūmiņš ir teicis: viņš ir draudējis uzspridzināt KNAB, ja korupcijas apkarotāji ķersies klāt arī viņa meitai biznesmenei, kura, izrādās, bez viņa ziņas pat eirocentu nevarot pārskaitīt (diezin vai meitai šādi tēva izteikumi likās pagodinoši). Politiķiem viņš naudu dod ar labiem nodomiem, un, tā kā viņš nav politiķis, viņš var dot tik daudz naudas, cik vien vēlas, kam vien vēlas, un partiju finansēšanas noteikumi var iet ieskrieties. Arī ar dzīvojamo fondu viņš var atbalstīt, ko vien vēlas – vai tā būtu „sirdsāķītis", pirms pāris mēnešiem uzradies „grēka auglis" meitas veidolā, vai Jūrmalas mērs, ar kuru Krūmiņam kārtojamas kopīgas rebes.
Jūlijs Krūmiņš šobrīd atgādina nekontrolējamu artilēristu, kurš kaujas laukā šauj gan pa savām, gan pretinieka pozīcijām un, iespējams, pat ir gatavs arī sevi uzlaist gaisā. Kā šovu vai izrādi to, protams, ir aizraujoši vērot, taču, kad pāriet pirmā mirkļa emocijas, tu sāc apzināties, ka šova darbības vieta ir Latvija.