Vasaras izskaņā iedzīvotāji vēl nebijušā veidolā iepazina varakļānieti JĀNI SALENIEKU, autoskolas „Borgs" īpašnieku. Varakļānu novada muzejā bija apskatāma viņa gleznu izstāde. Gleznošana gan nekur nav profesionāli apgūta – krāsu izjūta un spēja redzēto attēlot ar otas triepieniem ir dabas dots talants, kas attīstījies jau bērnībā.
Tiekamies Jāņa mājās, arī tur istabās pie sienām izvietotas gleznas – dabasskati, pa kādam portretam, iemīļots gleznošanas objekts ir Varakļānu pils. Par to, kā katrs kadrs pie Jāņa atnācis, viņam ir savs stāsts. Vairums gleznu gadu gaitā atdāvinātas, tā arī izstādes laikā – ja kāds darbiņš apmeklētājam iepatikās, aizceļoja viņam līdzi. Taču ir arī gleznas ar dziļāku nozīmi, kas māksliniekam ir īpaši tuvas. – Sieva 60 gadu jubilejai sev pasūtīja gleznu, kurā attēlots viņas sapņu namiņš. Tas gan diemžēl sapņa līmenī arī paliks, jo nu jau gadu kā sieva ir tai saulē. Slimība uznāca pēkšņi, no maza punktiņa uz ādas, nekad nepadomātu, ka tā var notikt… (Rāda uz citu gleznu.) Sieva gulēja slimnīcā, kad biju iesācis gleznot gulbīti. Viņa piezvanīja un teica, lai ar steigu gleznoju klāt otru gulbīti: „Gan dzīvē sapratīsi…" Drebošu roku uzgleznoju, kā jau sanāca, sanāca, bet šīs gleznas ir palikušas par zīmīgu piemiņu, – emocionāli teic Jānis Salenieks.
Ikdienā viņa iedvesmas avots ir dabas ainas un savējie Varakļāni. Lai paturētu atmiņā skatus, kas aizķēruši un ko gribētos iemūžināt gleznā, tie sākumā tiek nobildēti. Jānis skaidro: – Citādi, kamēr mājās atnākšu, ko vairs daudz atcerēšos. Protams, klāt pielieku arī savu redzējumu. Piemēram (rāda uz jūras skatu), šajā gleznā es izdomāju, kā varētu izskatīties jūra ar violetām debesīm. Viss jau ļoti atkarīgs no iedvesmas, nav tā, ka izdomā: „Nu tagad pasēdēšu un pagleznošu." Nē, nekas nesanāks! Citreiz rokas pašas niez, ir kāda ideja – tad arī vislabāk sanāk.
Ar gleznošanu Jānim patīk eksperimentēt – izmēģināt gan dažādas tehnikas, gan tēmas – gan dabasskatus, gan cilvēku portretus. Tomēr apgūta šī māksla ir tikai tik, cik skolas laikā. – Man jau arī bija īstais skolotājs – Jānis Piļpuks. Zīmēšanas stundās viņš manus darbus citiem skolēniem slavēja: „Re, kā Jānis zīmē!" Tie bija tādi laiki, kad varēja skolēnu arī aiz auss paraustīt, ja ne tā uzvedās, bet pamatus skolā ielika labus, – Jānis atminas. Jautāts, vai nav kādreiz nožēlojis, ka neaizgāja mācīties mākslu profesionālā līmenī, viņš aizdomājas: – Kas tad savulaik skaitījās mākslinieks? Visbiežāk notriepies, bez naudas, nereti vēl visādi kaitīgie ieradumi. Sapratu, ka jāpelna nauda, lai varētu uzturēt ģimeni. Man patīk krievu mākslinieks – Ņikas Safronovs. Tur tiešām ir talants, un māk arī naudu taisīt. Tad var gan ar labdarību nodarboties, gan baznīcas celt. Pats ar gleznošanu darbojos hobija līmenī, brīžos, kad nav, ko darīt. Kaut ko gleznoju, kaut kas sanāk.
Maizes darbs Jānim Saleniekam nu jau vairāk nekā 20 gadu ir autoskola „Borgs": – Joprojām vadu autoskolu, bet mūslaiku problēma laukos jau ir tā, ka cilvēku paliek tikai arvien mazāk. Nu, ja vienīgi kāds nodzer tiesības, tad nāk otrreiz… Ir jau tas joks diezgan dārgs, ne visi ir tik turīgi. Ir ģimenes, kur bez mašīnas arī iztiek. Instruktors esmu jau kopš 1972. gada. Armijā mani aizsūtīja uz Vāciju, tur bija jāmāca vācu oficieri. Krievu parādēs vēl tagad var redzēt tās mašīnas, tā saucamās raķetes. Tie bija tādi nopietni braucamrīki, ko jāmāca vadīt. Mūs arī pašus krievu armijā nopietni mācīja, nevienu vārdu nevarēja lieki pateikt. No 3000 kādi 60 cilvēki izkristalizējās, kas par instruktoriem izmācījās. Visi arī teicami beidza.
Vai arī pret saviem audzēkņiem Jānis ir prasīgs? Viņš atbild: – Domāju, par to nevajag apbižoties, tas jau tikai, lai pašiem labāk. Jo tas, kas ir iemācīts, arī paliks.
Jāni Salenieku aizrauj arī vēsture, arheoloģiskie atradumi. Namatēvs izrāda zobenu ar 1904.-1905. gada atzīmi, kas karājas virs mājīgā kamīna (kas arī, starp citu, būvēts ar Jāņa līdzdarbošanos). Tāpat kamīna nišās izvietots senlaicīgs gludeklis, neitralizēta granāta u. c. vēsturiski priekšmeti. – Visu jau mājās neturēsi, daudz mantu muzejā esmu nodevis, tad nu varu tur par velti iet, – Jānis nosmej. Pirms 40 gadiem Mihaila Borha pilī, kur izvietots Varakļānu novada muzejs, viņš arī svinējis kāzas, daudz atmiņu ar šo vietu saistās.
– Esmu dzimis varakļānietis. Manā dzimtajā mājā palicis slieksnis, kur daudz sasistu naglu – tas ir mans pirmais mākslas darbs. Vectēvs ļāva man darboties un smējās kā kutināts. Iemācījos gan pa pirkstu uzšaut, gan naglu iesist. Tā jau viss dzīvē notiek. Celtnieki, kad māju pārbūvēja, slieksni atstāja. Visi, kad iet, brīnās: „Vai, cik daudz naglu!" Smejos: „Tas ir Janča darbs." Netālu no dzimtās mājas bija Varakļānu pils, kas jau kopš bērnības man ir tuva – teiksma par pils sienā iemūrēto zobenu, grāfs Borhs. Tautā viņu ne par Borhu, bet gan Borgu sauc, tad nu arī autoskolu viņam par godu nosaucu. Tas tomēr tāds spēcīgs vārds, nevar tā – čīkstīgi, pīkstīgi.