Ikreiz, kad valdība ļaujas sapņainiem plāniem par Latvijas ekonomikas saulaino izaugsmi, ir cilvēki, kuriem labpatīk šiem sapņiem uzgāzt spaini auksta ūdens. Viens no šādiem cilvēkiem jau ilgus gadus ir bijis Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kas parasti uz attīstības un izaugsmes scenārijiem un prognozēm raugās daudz piesardzīgāk, nekā viņa kolēģi Ekonomikas un Finanšu ministrijā.
LB prezidents septembrī vairākkārt ir nācis klajā ar skaļiem paziņojumiem, kas vēstī par ne pārāk labvēlīgajām Latvijas ekonomikas nākotnes attīstības perspektīvām. 9. septembrī rīkotajā preses konferencē Rimšēvičs kārtējo reizi akcentēja, ka Latvijas tautsaimniecības izaugsmes temps nav apmierinošs – iekšzemes kopprodukts krīt (Latvijas izaugsmes rādītāji liecina, ka šogad tā varētu būt viszemākā kopš krīzes – iekšzemes kopprodukts (IKP) šogad varētu augt tikai par 1,4%, bet gada vidējā inflācija varētu būt ap nulli), uzņēmumu konkurētspēja joprojām vāja, reformas valsts pārvaldē, un ne tikai tajā, iestrēgušas, bet bankas bažīgi sēž uz naudas čupas un nevēlas kreditēt (tiesa, ja pavēro, cik piesātināts ir televīziju raidlaiks ar nebanku kreditēšanas uzņēmumu fikso kredītu reklāmām, kas atkal mudina aizņemties naudu (pat ja nezini, kādēļ un kam tev tā nepieciešama), rodas iespaids, ka „viss ir kārtībā").
Bez fondu naudas nevaram
Iepriekšminētais vairāk izklausās pēc parastām žēlabām un regulāras apokaliptiskas ainas iekrāsošanas, bet viena no LB prezidenta atziņām (un to viņš pēdējo gadu laikā ir atkārtojis vairākkārt) dara uzmanīgu, proti, ja Latvijā nebūtu ieplūduši Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi, iespējams, ekonomika būtu jau ievēlusies recesijā. Var visādi vērtēt Ilmāra Rimšēviča no LB ziloņkaula troņa nākušos paziņojumus un akcentēšanos uz makroekonomikas rādītājiem, taču šai viņa atziņai grūti nepiekrist. Rimšēviča vārdi „Mēs jau šobrīd savā ziņā esam „uzsēdināti uz adatas" – dzīvojam no ES fondiem. Ja šī finansējuma nebūtu, Latvijas izaugsme, iespējams, būtu par 3-4% zemāka. Kā dzīvosim tālāk, kad beigsim saņemt šīs dāvanas?" ir neērti gan ierēdņiem, gan politiķiem, gan uzņēmumiem, kuri, pateicoties fondu finansējumam, pēdējos ES budžeta plānošanas periodos ir spējuši attīstīties un labi nopelnīt. Bieži vien mēdzam smīkņāt, ka Krievijas ekonomikas klimats ir cieši saistīts ar gāzes un naftas cenām starptautiskajā tirgū, taču Latvijas gadījumā to pašu var teikt par Eiropas fondu līdzekļiem, bez kuriem nedz ēkas tiktu rekonstruētas, nedz ielas izbūvētas, nedz jaunas ražotnes uzceltas, nedz lielie lauksaimnieki spētu pacelties un arī dažiem „tronim pietuvinātajiem" neizdotos tikt pie pamatīga žūkšņa.
Daudziem droši vien no atmiņas būs pačibējis, kā tas bija, kad Eiropas Savienība naudu nedeva un valstij bija jāaizņemas nauda ārējos tirgos vai arī jācer, ka privātās kredītiestādes aktīvi iesaistīsies un palīdzēs kreditēt attīstīties gribošus uzņēmumus. Jāatgādina, ka 90. gadu sākumā bija tāda ārējās tirdzniecības apvienība „Lata", ko vēlāk pārveidoja par plašākā sabiedrībā labāk zināmo SIA „Lata International", kas tika izveidota ārvalstu kredītu apsaimniekošanai. 1992. gadā firma no ārvalstu finanšu institūcijām saņēma piecus kredītus 38 miljonu ASV dolāru kopsummā. 1994. gadā uzņēmumu atzina par maksātnespējīgu, un sākās tā kredītu atmaksa no valsts budžeta līdzekļiem. Pēc tam Saeimas izveidotā izmeklēšanas komisija atzina, ka lauksaimniecībai piešķirtie un valdības garantētie 54,5 miljonu ASV dolāru kredīti nav izlietoti paredzētajiem mērķiem, un tika ierosināta krimināllieta, kurā tika ierauti gan paša uzņēmuma darboņi, gan Lauksaimniecības ministrijas ierēdņi. Secinājums – pirms ES fondu „adatas" salda dzīve nebija.
Plāns „B"?
Nav noliedzams, ka mēs sēžam uz ES fondu „adatas" un nedz īsti vēlamies, nedz zinām, kā no tās tikt nost. Jā, ir no atsevišķu ministru un arī premjera Māra Kučinska mutes dzirdēti izteikumi, ka mums jādomā, kā dzīvot apstākļos, kad fondu līdzekļi vairs nebūs tik brīvi pieejami. Dažās nozarēs tas brīdis pienāks jau ļoti drīz. Piemēram, pašlaik vairāk nekā divas trešdaļas no līdzekļiem, kas tiek iedalīti ceļu rekonstrukcijas darbiem un jaunu ceļu celtniecībai, Latvija saņem ar ES fondu starpniecību. Pēc pāris gadiem šie līdzekļi būs izsmelti, un ceļu rekonstrukcijas un būvniecības darbi daudzviet tiks pārtraukti, jo valsts tikai plāno par valsts budžeta daļas palielināšanu ceļu būvē, taču plāni nematerializējas. Protams, nav sabiedrība jābaida ar drūmām ainām par to, ka bez Eiropas naudas visiem iedzīvotājiem nu būs jāatgriežas pie naturālās saimniekošanas, ēdot tikai pašu izaudzēto vai iemainīto. Latvija ir dzīvojusi pirms iestāšanās ES un spēs dzīvot arī bez ES fondu naudas, taču šie gadi ir bijuši iemidzinoši un uz slinkumu vedinoši. Kādēļ iespringt, ja Eiropa tam vai citam darbam iedos 75% vai pat vairāk no nepieciešamā finansējuma? Šobrīd Latvija ir kā students, kam līdz sesijai palicis mēnesis. Visu laiku prātā stāv doma, ka pienāks sesija, taču, no otras puses, laika vēl ir daudz – gan jau pagūs samācīties. Taču iet dienas un mēneši, bet plāns „B" dienai, kad Eiropas Savienības fondu lādes Latvijai vairs tik plaši netiks vērtas, tuvojas, un ko tad darīsim? Pēdējie astoņi gadi bija pietiekami ilgs laiks, lai mēs noliktu uz kājām paši savu ekonomiku, nospraustu skaidrus attīstības mērķus, uz tiem ietu, mērķtiecīgi ieguldot finansējumu jomās, kas spēj sniegt lielāko atdevi. Tā vietā nauda nereti ir palikusi vai nu neapgūta, vai arī aizgājusi dažu ietekmīgu cilvēku kabatas projektiem, no kuriem labums nenoliedzami ir bijis, tikai tas bijis ļoti šauram personu lokam.