Droši vien katram no mums būs kāds komisks stāsts, kurā kā viens no centrālajiem elementiem ir divlitru PET alus pudele. Būsim redzējuši līdz nemaņai nodzērušos grāvī gulošu saulesbrāli, kuram blakus mētājas viena vai vairākas duļas, veikalā pie kases drebošām rokām pēdējos santīmus/centus skaitošu pļēguru, kuram sastiķēšana Zemo Plauktu Karalim, vismaz viņa prātā, ir dzīvības vai nāves jautājums, zigzagā ejošu jaunieti, kurš cieši turas pie sava zīžļa, utt. Humora šādos skatos maz, taču traģisma – cik uziet.
Par laimi, šīs ainas (pēc ilgiem gadiem) nav atstājušas vienaldzīgu arī Latvijas augstāko likumdevēju – Saeimas deputātus. Ziņā garām nebūs paslīdējusi informācija, ka Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti sēdē 7. septembrī atbalstīja aizliegumu ar 2017. gada 1. septembri (deputāti zina, kas ir mērķauditorija) pārdot stipro alu tā dēvētajās divlitrenēs, ko paredz komisijā izstrādātais likumprojekts „Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā".
Atbilstoši grozījumiem paredzēts aizliegt pārdot alu, raudzētos dzērienus un pārējos alkoholiskos dzērienus, ko ražo, sajaucot kopā vairākus alkoholiskos dzērienus, iepakojuma vienībā, kuras tilpums pārsniedz puslitru, ja absolūtā spirta daudzums minētajos alkoholiskajos dzērienos pārsniedz 7,5 tilpumprocentus, un litru, ja absolūtā spirta daudzums minētajos alkoholiskajos dzērienos nepārsniedz 7,5 tilpumprocentus.
Cīņa pret ļurļuku
Kaut arī tiešā tekstā nav teikts, ka grozījumi virzīti tieši uz urlsulas izskaušanu, pat muļķim ir skaidrs, kādā virzienā tiek mērķēts. Likumdevējs, strādājot pie grozījumiem Alkoholisko dzērienu aprites likumā, acīmredzami vemsli ir identificējis kā vienu no nozīmīgākajiem Latvijas vidējā alkohola patēriņa cēlējiem, un tas nav rādītājs, ar ko lepoties. Likumprojekta anotācijā teikts, ka pēdējo četru gadu laikā reģistrētā alkohola patēriņš valstī bijis robežās no 9,9 līdz 10,2 litriem absolūtā alkohola uz vienu iedzīvotāju. Kopš 2009. gada visvairāk patērētais reģistrētā alkohola dzēriena veids ir alus. Pērn absolūtā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju vecumā virs 15 gadiem bija 10,8 litri. Par spīti tam, ka ir veikti dažādi pasākumi alkohola patēriņa un pieejamības mazināšanai, Latvija joprojām ir viena no „dzerošākajām" valstīm Eiropā un pasaulē, kas tālāk jau atsaucas gan uz papildu izmaksu radīšanu veselības aprūpē, gan sabiedriskās kārtības nodrošināšanu (nevienam nav jāstāsta, kā pēc nedēļas nogales izskatās Madonas autobusu pieturas), kā arī mazina darba ražīgumu, ar kuru Latvija jau tā nevar lepoties. Lielākie nopelni, kā jau noprotams, te pienākas tieši bubenim.
Nebūs plušaka, dzers švirlaku
Trauksmes zvanus, ka grozījumus nevajag sasteigt (tiesa, visai piesardzīgi, jo bifeļgāzējs nav produkts ar to pozitīvāko reputāciju), zvana lielās alus darītavas, no kurām gan objektīvu situācijas izvērtējumu nevajadzētu gaidīt, jo pirktāko aliņu topa augšgalā gozējas tieši torpēdas. Kad intereses skar paša maku, argumentus, kādēļ kaut ko nevajadzētu darīt, var piemeklēt vienmēr. Tā, piemēram, alus darītavas „Aldaris" pārstāvji skaidro, ka, ieviešot ierobežojumus, ir ļoti liels risks, ka patērētāji Latvijā pārslēgsies, piemēram, uz stiprinātajiem vīniem un alkoholiskajiem kokteiļiem, kuru tirgū valda samērā liels nelegālā alkohola īpatsvars. Vienlaikus it kā neviļus tiek norādīts, ka, „ja valsts atbildīgās institūcijas vēlas ierobežot alus tirgošanu divu litru PET iepakojumā, būtu jādomā, kā kontrolēt stiprināto vīnu un alkoholisko kokteiļu segmentu un uzraudzīt to, lai valstij tiktu samaksāti visi nodokļi". Tulkojumā no PR valodas tas nozīmē –
pirms ķerties klāt tautā iecienītajam izrubenim, rūpīgi padomājiet, vai ir tā vērts. Protams, šos tekstus pavada žēlabas par to, ka, izskaužot „nevainīgos" kurbuļus, tiek lobēti stiprā alkohola ražotāji. Pie tā jau ir pierasts, un līdzīgi sakāmie dzirdēti katru reizi, kad kāds paceļ balsi par PET pudeļu depozītu.
Vienā punktā alus ražotājiem gan var piekrist, un to, šķiet, vajadzētu kā mantru ik palaikam atgādināt visiem fikso reformu ieviesējiem arī citās jomās, – ierobežojumus vajadzētu plānot un ieviest laicīgi, lai ražotāji, kuru darbību tas skar, spētu pārorientēties un tas negatīvi neietekmētu biznesu.
Pārējie uz mums skatās
Būsim atklāti, nevienā valstī, ko pieņemts uzskatīt par kulturālu, alus šāda tilpuma un materiāla tarā (ja vien runa nav par kādu mājas brūvējumu) netiek fasēts. Alus tempšana no necaurspīdīga plastmasas trauka, kuru vēlāk ar radošu iztēli apveltīti cilvēki var izmantot gan kā hanteli, gan kā vāzi kapu ziediem, ir izteikta valstīs, kuru iedzīvotāji guvuši padomju rūdījumu. Nepiederu to cilvēku kategorijai, kuri vēlas līdzcilvēkiem kaut ko uzspiest, taču, manā skatījumā, mēs kā tauta tomēr spējam ja ne reibt, tad vismaz dzert nedaudz civilizētāk.