Aizvadītajā piektdienā un sestdienā jau 18. reizi pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas mājās „Liepsalas" no visas Latvijas uz Karoga svētkiem pulcējās skolēni, lai piedalītos militāra, sportiska un tūrisma rakstura nodarbībās, kurās netrūka arī sacensību elementa.
Šogad Pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas fonda sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Jaunsardzes departamentu, Latviešu virsnieku apvienību, Madonas bērnu un jauniešu centru, kā arī Ošupes pagasta pārvaldi organizētajos Karoga svētkos kopumā piedalījās 20 komandas.
Jaunsardzes departamenta direktors Ansis Strazdiņš, uzrunājot uz 18. Karoga svētkiem atbraukušos jaunsargus, skolēnus, pedagogus, virsniekus un instruktorus, atzina, ka viņam ir liels prieks redzēt, ka ilggadējā tradīcija joprojām turpinās un spēj pulcēt aizvien jaunus dalībniekus.
– Tas parāda šī pasākuma nozīmību, kā arī to, ka Oskars Kalpaks nav tikai pulkvedis – viņš ir simbols. Simbols patriotismam un cīņai par dzimtenes neatkarību, jo tieši Kalpaks un viņa karavīri bija tie, kas uzsāka Latvijas atbrīvošanu no iebrucējiem. Ar dziļu ticību Latvijas neatkarībai sirdī viņš vienmēr atradās savas armijas priekšējās rindās, un tas diemžēl prasīja viņa dzīvību. Taču viņa iedegtā liesma nenodzisa, un sapnis par brīvu Latviju īstenojās, – sveicot Karoga svētku dalībniekus, uzsvēra Ansis Strazdiņš.
Karoga svētku ilggadējā organizatore Edīte Zaube skolēniem atgādināja pasākuma norises vietas īpašo lomu Latvijas vēsturē.
– „Liepsalu" pagalms uz šo pasākumu mūs pulcē jau kopš 1998. gada, kad pirmo reizi karoga mastā uzvijās no svētklētiņas iznestais sarkanbaltsarkanais karogs. Arī toreiz te pulcējās daudz jaunu, kā arī jau pieredzējušu cilvēku. Karoga svētki bija iespējami, pateicoties pulkveža brāļameitai Ārijai Kalpaks-Grundmanei, kas atgriezās uz dzīvi Latvijā un visu enerģiju, kā arī ietaupījumus veltīja tam, lai šeit varētu pulcēties jaunieši, cilvēki runātu par dzimtenes mīlestību, šajā vietā skanētu patriotiskas dziesmas un jaunieši varētu iziet dažādus pārbaudījumus, – Karoga svētku dalībniekus uzrunāja Edīte Zaube.
Pasākuma organizatore minēja, ka, plānojot 18. Karoga svētku norisi, ir ņemti vērā iepriekšējo pasākumu dalībnieku ieteikumi. Ne viens vien jaunietis bija aicinājis vairāk laika atvēlēt pašu „Liepsalu" un to gleznainās apkārtnes baudīšanai. Jau pēc Karoga svētku noslēguma Edīte Zaube atzina, ka šoreiz bērnu ieteikumus ir izdevies ņemt vērā, par ko daudzi arī esot bijuši priecīgi, taču, paužot savu skatījumu, viņa neslēpa, ka svētku aktivitāšu programma, galvenokārt militāro pārbaudījumu ziņā, varēja būt piesātinātāka (ar komandu rezultātiem iepazīstināsim kādā no nākamajiem laikraksta numuriem).
– Lielu aktivitāti bērni demonstrēja danču un dziedāšanas posmā. Viens no centrālajiem notikumiem bija folkloras grupas „Rikši" dalība svētkos, ko mēs bijām sarūpējuši kā nelielu pārsteigumu. Pēc pasākuma esam arī saņēmuši ap 180 rakstisku ieteikumu, atsauksmju par svētku norisi. Tieši „Rikšu" dalība tika minēta kā viens no pozitīvākajiem notikumiem. Skolēniem paticis arī Alūksnes mobilā strēlnieku bataljona gatavotais ēdiens, instruktoru darbs, iespēja baudīt „Liepsalu" jauko apkārtni, – sacīja Edīte Zaube.
Viņa uzsvēra, ka Karoga svētku izdošanās pamatā ir daudzo svētku rīkošanā iesaistīto organizāciju labā sadarbība.
– Šobrīd mēs vēl esam labi iebraukta ceļa sākumā, un tagad ir pienācis laiks to sākt bruģēt, lai Karoga svētku pasākumi saturiski būtu vēl bagātīgāki un arī skolēniem būtu vieta, kur gūt atslodzi no ikdienišķām lietām, padomājot par neikdienišķo. Visu šo gadu laikā „Liepsalās" un arī skolās, strādājot ar bērniem, esam sējuši graudus un nu, kad bērni izaugs, varēsim vērtēt, kāda ir bijusi raža, – tēlainu salīdzinājumu, apzīmējot patriotiskos pasākumus, lietoja Edīte Zaube.
Sarunā ar laikrakstu Jaunsardzes departamenta direktors minēja, ka Karoga svētkus apmeklē pirmo reizi, taču atzina, ka „Liepsalas" ir lieliska vieta, kurā jaunietim papildus iepazīt mūsu senču vēsturi, kā arī, veicot pārbaudījumus, demonstrēt gan savas fiziskās, gan garīgās spējas.
– Lietas, ko jaunsargi ikdienā dara, parādās arī Karoga svētku pārbaudījumos, un to sekmīgai veikšanai nepieciešama spēja darboties organizēti, disciplinēti. Jaunsardze nav vieta, kur īpaši tiek mācīts patriotisms. Tas caurauž visu jaunsargu darbību – militāro vēsturi, cīņu vietu un senču (tādu kā Oskars Kalpaks) panākumu apzināšanu. Jaunieši to uzsūc sevī, un viņiem nav nepieciešams ikdienā atgādināt „Esi patriots!". Diemžēl kopumā jauniešiem nedaudz pietrūkst pilnīgas izpratnes par savas zemes vēsturi. Liekot uzsvaru uz to, ka esam daļa no lielās pasaules, pazūd piesaiste mūsu valstij, mājām, vietai, no kurienes esam cēlušies. Ja šī piederības izjūta bērnam, jaunietim nav radīta, viņš slāpes pēc tās pat sākotnēji nejutīs. Izstāstīšu gaidījumu no dzīves. Saistībā ar barikāžu notikumu atceri man zvanīja no kādas Rīgas skolas, lūdzot, vai nevaru atnākt un 40 minūtēs 8. klases skolēniem pastāstīt – ir vai nav nepieciešams patriotisms. Pateicu: „Paldies, taču 40 minūtēs bērnam ko tādu mācīt būtu muļķīgi." Nav brīnums, ka cilvēki noskatās „Rīgas sargus" un uztver filmas sižetu kā patiesu faktu atspoguļojumu, – pieredzē dalījās Ansis Strazdiņš.
Viņš atzina, ka skolā jauniešos būtu jāveicina lielāka piederības apziņa tai vietai, no kuras jaunietis nācis.
– Man ir prieks, ka lielākā daļa jaunsargu, kuri ir vidusskolas vecumā, bez grūtībām varētu atbildēt uz šobrīd aktuālo jautājumu, vai valsts apdraudējuma gadījumā viņi bēgtu. Viņi nebēgtu. Viņi ļoti skaidri apzinās, kas ir viņu mājas, viņu dzimtene un par ko viņi būtu gatavi karot, – sacīja Jaunsardzes departamenta direktors.
Vaicāts, vai pēdējā laika notikumi pasaulē, kuri liek raizēties par valsts iekšējo un ārējo drošību, ir rosinājuši valsts iedzīvotājus iesaistīties Jaunsardzes un Zemessardzes organizācijās, Ansis Strazdiņš atbildēja, ka Zemessardzē tas noteikti ir vērojams, taču iesaiste Jaunsardzē, kur tiek uzņemti skolēni no 10 gadu vecuma, vairāk saistāma ar bērnu ziņkāri, tomēr bieži vien šī ziņkāre pāraug noturīgā interesē.
– Dižķibele bija smagi skārusi gan Zemessardzi, gan Jaunsardzi, kas abas bija uz izjukšanas robežas, un, tikai pateicoties instruktoru fanātiskam darbam, ko joprojām var kā tādu raksturot, tas nenotika. Šis ir pirmais gads, kad valsts ir piešķīrusi papildu līdzekļus, ko varam izmantot formu un mācību līdzekļu iegādei, taču nepieciešamība pēc harismātiskiem, aktīviem instruktoriem – neatkarīgi no šo cilvēku vecuma – nav samazinājusies, – uzsvēra Ansis Strazdiņš.