Sākoties valsts nākamā gada budžeta projekta izstrādei, kārtējo reizi uzvirmojušas diskusijas par tā dēvētajām deputātu kvotām budžetā. Vieni tās vērtē kā iespēju atbalstīt vērtīgus projektus, savukārt citi deputātu kvotas budžetā dēvē par publiski atzītu korupciju. Viedokli par šādu praksi Latvijā, kad galvenokārt tikai pozīcijas deputātiem ir iespēja atbalstīt konkrētus projektus pašvaldībās, lūdzu izteikt Madonas novada domes priekšsēdētāju Andreju Ceļapīteru un Ērgļu novada domes priekšsēdētāju Guntaru Velci.
Jāatjauno investīciju fonds
– Tik smagus apzīmējumus, manuprāt, gan nevajadzētu lietot, jo valsts budžetu kopumā, tai skaitā izdevumus, jau apstiprina visa Saeima. Bet droši vien būtu jāatjauno valsts investīciju fonds, kas darbojās pirms krīzes un pēc tam tika likvidēts, – uzsver Andrejs Ceļapīters.
– Savulaik, pateicoties šim fondam, varēja īstenot dažādus projektus pašvaldību teritorijās. Šis fonds būtu jāatjauno ar noteiktiem uzdevumiem un mērķiem, un ar tā palīdzību pašvaldības varētu risināt tās problēmas, kur nav iespējams piesaistīt Eiropas struktūrfondu līdzekļus. Skaidru kritēriju ietvaros, padarot noteikumus caurspīdīgus, visiem saprotamus un pieejamus, nosakot, kas var pretendēt uz fonda finansējumu, varētu arī vērtēt iesniegtos pieteikumus vienkāršāku projektu formātā, konkrēto problēmu aktualitāti, aranžējot tās arī pēc svarīguma valsts mērogā, lai attiecīgi veiktu investīcijas pašvaldību teritorijās.
Tā tomēr nevar teikt
– Manuprāt, tā tomēr nevar teikt, ka deputāti nodarbotos ar korupciju. Kā šajās dienās vienā no raidījumiem izskanēja, tie, kas pie šādām kvotām tiek, ir priecīgi, savukārt pārējie protestē. Bet vai nu ar pāris tūkstošiem var lielus darbus izdarīt? Var nopirkt vienu akordeonu vai vienu tāfeli, vai kādas citas lietiņas. Man jāteic tā, ka šai jautājumā man nav īpaša viedokļa. Es neteikšu, ka šādu praksi aizstāvu, bet man nav arī tāda galīgi noliedzoša viedokļa, – akcentē Guntars Velcis. – Tā notiek jau daudzus gadus, tā deputāti ir lēmuši, tādā valstī mēs esam, un tāda ir mūsu domāšana. Amerikā to sauc par lobismu, bet pie mums citādāk. To līniju tik taisni nevar novilkt. Par šīm kvotām tomēr nobalso Saeima, mūsu pašu ievēlētie tautas priekšstāvji, līdz ar to diezgan jocīgi apgalvot, ka viņi balso par publiski atzītu korupciju. Tad jau KNAB ir attiecīgi jārīkojas. Tādi pārspīlējumi publiskajā telpā gan izskan bieži. Bet visā pasaulē jau neviena lieta nav absolūti balta vai melna, vienmēr ir interešu sadursme, un kaut kādā ziņā kāds kādam piekāpjas.