Pērnā gada janvārī savus lasītājus iepazīstinājām ar pārdrošo novadnieces INESES PODNIECES un viņas maltiešu drauga Migela Refalo mērķi – doties 18 mēnešu ilgā ceļojumā apkārt zemeslodei, līdzi ņemot tikai trīs mugursomas ar ceļojumam pašām nepieciešamākajām lietām. Nu jau var droši teikt, ka kultūru un cilvēku dažādības iepazinējiem iekodusi ceļotāju muša, un piedzīvojumu izlemts pagarināt.
– Šobrīd esam Jaunzēlandē – brauciena laikā tā ir 26. valsts, kurā esam pabijuši. Mums izdevās šeit dabūt working holiday vīzu, tādēļ esam te piestājuši līdz pat decembrim. Apceļojam pašu Jaunzēlandi, bet tajā pašā laikā arī šur tur piestrādājam un piepildām maciņus, lai decembrī turpinātu pasaules apceļošanu Dienvidamerikā. Mūsu piedzīvojumiem var sekot līdzi lapā www.facebook.com/TurningPagesPage. Domājam, ka līdz nākamā gada vasarai būsim atpakaļ Eiropā, – no svešuma ziņo Inese Podniece.
Viņa atklāj interesantākos pieturas punktus un piedzīvojumus līdz šim: – Nu jau apritējuši gandrīz divi gadi, kopš atstājām savu ikdienas dzīvi aiz muguras, lai ceļotu apkārt pasaulei mūsu veidotajā projektā „Turning Pages". Ceļojuma laikā mēs bieži izmantojām „couchsurfing" interneta lapu, ar kuras palīdzību ir iespējams ne tikai dabūt naktsmājas par velti, bet arī iepazīt fantastiskus cilvēkus. Esam izsvītrojuši daudzas lietas no mūsu „must do" („noteikti jāizdara". – Aut.) saraksta. Kāpām aktīvajā vulkānā Ijen Indonēzijā, kur apskatījām arī vienu no toksiskākajiem sēra ezeriem pasaulē. Izlēcām ar izpletni un izmēģinājām pasaulē augstāko klinšu lēcienu Jaunzēlandē. Esam apskatījuši brīnišķīgas vēsturiskās vietas, piemēram, slaveno Tadžmahalu Indijā, Petras pilsētu Jordānijā, Ankorvata tempļu kompleksu Kambodžā, skaisto Sidnejas operas teātra ēku, Persepoles pilsētu Irānā un vēl daudzas citas. Nogaršojām visneiedomājamākos ēdienus. Man kā suši mīļotājai noteikti sirdij tuva ir Japāna, bet jāteic, ka ar to plašo ēdienu klāstu, ko var nobaudīt Taivānas nakts tirgos, ir grūti sacensties ikvienam. Abi kā dzīvnieku mīļotāji novērtējām lielisko iespēju iepazīt dažādo un eksotisko dzīvnieku pasauli.
Kā vienu no vislielākajiem pārsteigumiem varu minēt Irānu. Sākotnēji, kad paziņojām saviem tuviniekiem par Irānas vizīti, saņēmām daudz brīdinošu un satrauktu komentāru par to, lai uzmanāmies un cik šī valsts ir bīstama. Lai cik tas dīvaini arī liktos, tieši Irāna bija viena no valstīm, kurā mēs jutāmies ļoti droši un respektēti. Irānieši, ieraugot tūristus uz ielām, bieži vien nāk klāt, grib aprunāties un pat aicina uz vakariņām vai piedāvā naktsmājas. Tā kā irāniešiem pašiem ir samērā grūti ar ceļošanu un vīzām, viņiem ir ļoti interesanti uzzināt par pārējo pasauli no tūristiem. Ļoti skumji, ka bieži vien cilvēki ietekmējas no negatīvas propagandas medijos. Tiesa, politiskā situācija un likumi saistībā ar sieviešu tiesībām arī mums nav īsti pieņemami, bet nekad nebūtu domājuši, cik daudz godīgu, atklātu, viesmīlīgu cilvēku ir šajā valstī.
Viena no patīkamākajām pieredzēm bija Mongolijā, kad pāris dienu padzīvojām jurtā kopā ar vietējo ģimeni Ulanbatoras pilsētas jurtu rajonā. Ulanbatora ir sadalīta divās daļās – pilsētas centrs ir attīstīts, bet visa pārējā piepilsēta klāta ar jurtām un vienkāršām mājām. Jurtas saimnieks Begzsurens mūs laipni uzņēma un dalījās savā pieredzē par ikdienas dzīvi un darbiem. Pateicoties „couchsurfing" programmai, Begzsurena bērni ir iemācījušies angļu valodu un iedvesmojas no ceļotāju stāstiem. Lai gan Begzsurens pats nolēmis dzīvot tradicionālo mongoļu dzīvi, viņš nenoliedz, ka būs priecīgs, ja viņa bērni nākotnē atstās ierasto vidi, lai piepildītu savus sapņus.
Protams, visam pozitīvajam pa vidu ir bijuši arī daži ne tik patīkami mirkļi. Piemēram, Vjetnamā mūs abus notrieca motocikli. Satiksme ar motocikliem un skūteriem ir tik saspīlēta, ka gājējiem, šķērsojot ielu, atliek tikai lēnā gaitā doties uz priekšu, paļaujoties, ka motociklisti viņiem apbrauks riņķī. Kamēr es negadījumā tiku sveikā cauri vien ar pāris zilumiem, Migelam pēcpusdienas pastaiga beidzās ar piecām šuvēm uz katras kājas. Par laimi, brūces ātri sadzija un mūsu plāni netika izjaukti.
Interesants gadījums bija arī Armēnijā, kad nostopējām bijušo virsnieku, vīrieti gados. Uzaicināti pārnakšņot pie viņa, lai turpinātu ceļot nākamajā rītā, tā sākotnēji likās lieliska ideja. Vakara gaitā arvien vairāk samulsām, kad namatēvs mums ar aizrautību demonstrēja savu paštaisīto nažu un ieroču kolekciju, izbāztās dzīvnieku galvas, kā arī dalījās sulīgos iespaidos par karā nogalinātajiem. Lai gan nākamajā rītā sveiki un veseli turpinājām ceļu, jāteic, ka tā, iespējams, bija garākā nakts visa ceļojuma laikā.
Daudzi draugi un paziņas jautā, vai kaut kas ir mūsos mainījies, kopš uzsākām šo ceļojumu. Grūti spriest, kā jutīsimies, aizbraukuši atpakaļ, bet šķiet, ka esam kļuvuši daudz atvērtāki. Daudz vieglāk ir komunicēt ar citiem, neraugoties uz ādas krāsu, tautību vai reliģiju. Ceļojuma laikā sastaptie cilvēki un nodibinātā draudzība ir viens no mūsu vislielākajiem ieguvumiem. Abi ar Migelu smejamies, ka mums nākotnē būs problēmas ar kāzu plānošanu, jo draugi jāaicina no visām pasaules malām. Tāpat arī novērtējam mazās ikdienas lietas daudz vairāk, piemēram, to, cik labi ir gulēt mīkstā gultā, izbaudīt karstu dušu, dzert tīru ūdeni vai vienkārši pastaigāt pa mežu, ieelpojot svaigu gaisu.