Pirmie rāvējslēdzēji parādījās apaviem, un tos 1893. gada 29. augustā patentēja Vitkombs Džadsons no Čikāgas. Savu izgudrojumu viņš nosauca par „apavu aizsprādzētāju", un tas izskatījās daudz citādāks nekā mūsdienu rāvējslēdzējs: vienā pusē bija āķīšu, otrā – auklas cilpiņu rinda, kuras varēja savienot, griežot speciālu atslēdziņu. Ierīces lietošana bija tik sarežģīta, ka tai tika pievienota divu lappušu plaša instrukcija.
Džadsonam izdevās sadabūt vajadzīgo naudu, un viņš nodibināja firmu Universal Fastener rāvējslēdzēju ražošanai (tā gan nebija vienīgā firmas produkcija). Ilgu laiku firma balansēja uz bankrota robežas – rāvējslēdzēji bija dārgi un bieži bojājās, tos pirka reti; vairāku gadu laikā vienīgais lielākais (ja tā vispār var teikt…) pasūtītājs bija ASV pasta dienests, kas rāvējslēdzējus nopirka divdesmit pasta somām.
Džadsons vairākkārt centās uzlabot savu izgudrojumu, taču bez lielākiem panākumiem. Situāciju izglāba kompānijas jaunais inženieris (starp citu – arī firmas izpilddirektora znots) zviedrs Gideons Sundbeks. Atstājis darbu elektroierīču firmā, viņš pārnāca uz rāvējslēdzēju ražošanu un pēc savas jaunās sieviņas nāves „pāri galvai" iegrima darbā. Viņš izgudroja atšķirīgu konstrukciju – audekla lentēs tika iestrādāti metāla zobiņi – un 1913. gadā patentēja pirmo bezāķīšu rāvējslēdzēju. Vēl nedaudz uzlabojot, tas kļuva pilnīgi mūsdienīgs. 1918. gadā firma pārdeva jau 24 tūkstošus rāvējslēdzēju, ko iemontēja ap jostu liekamos maciņos.
1923. gadā cita firma – B. F. Goodrich – ar rāvējslēdzējiem apgādāja galošas. Jauno modeli iedēvēja par zipperboots – pēc skaņas, rāvējslēdzēju aizvelkot: zzzi-ip. Vēl mūsdienās Amerikā rāvējslēdzēju dēvē par zipper.
Grūti noticēt, bet tieši tik ērtais un praktiskais rāvējslēdzējs Ruala Amundsena polāro ekspedīciju nostādīja praktiski bezizejas situācijā. Ledus laukos ekspedīcija bija spiesta nosēsties divos ar slēpēm apgādātos hidroplānos, no kuriem viens nolaižoties salūza; sabojājās arī rācija. Līdz sauszemei bija 650 km. Vienīgā iespēja bija – abām ekipāžām aizlidot vienā hidroplānā, bet, lai pārslogotais lidaparāts varētu pacelties gaisā, uz ledus bija jāsagatavo 500 m garš gluds skrejceļš. Ekspedīcijas rīcībā bija tikai trīs dunči, cirvītis un divas lāpstas. Situāciju vēl traģiskāku padarīja nepieciešamība sešiem cilvēkiem 24 naktis nakšņot nelielā hidroplāna kajītē. Ekspedīcijas sponsors miljonārs Linkolns Ellsvorts nebija žēlojis naudu – ekspedīciju apgādājis ar telti ar modernu metāla rāvējslēdzēju, bet tas salā nosarmoja, aizsala un telti nevarēja atvērt. Iespējams, tieši pēc šī notikuma polārpētnieki atteicās no rāvējslēdzēju lietošanas, paliekot pie ierastajām cilpām un auklām līdz 70. gadu vidum, kad parādījās pirmie plastmasas rāvējslēdzēji.