Pagājušās sestdienas agrā rītā ap 3,5 tūkstoši laivās un katamarānos sēdošu ļaužu piedalījās Vestienas pagasta Kāla ezerā rīkotajā mūzikas festivālā "Ezera skaņas", sagaidot saullēktu. Neikdienišķais un neparastais brīvdabas pasākums "Ezera skaņas" šogad norisinājās piekto gadu.
Pirms festivāla viens no biežāk dzirdētajiem jautājumiem bija: "Vai tev ir laiva, vai nezini, kam tā ir"? Tas bija tāpēc, ka tiem, kuri vēlējās nokļūt Kāla ezerā, lai dzirdētu "Ezera skaņas", bija jābūt rezervētai laivai (šo pasākumu apmeklē laivās, arī katamarānos), jo skatuve atrodas uz peldošas salas ezerā.
Visi, kas rezervēja laivas, kam līdzi bija savas, iebrauca Kāla ezerā no dažādām ostām, un nebija nekādu noteikumu, kā šajā festivālā būtu jāklausās ezera skaņas, kā jāizjūt daba un nakts pārvēršanās par rītu.
Aktīvākie Kāla ezerā iebrauca jau pēc pusnakts, kad visapkārt vēl ir tumšs, un ieklausījās klusumā.
Ezerā pamazām palielinājās peldošo objektu skaits un dažādu skaņu simbioze. Tās pieauga līdz ar gaismu, bet kulmināciju sasniedza, saulei uzlecot. Parasti, uztverot virzienu, no kurienes plūda skaņas, simtiem laivu mērķtiecīgi slīdēja uz skatuves pusi, taču bija laivas un laivotāji, kuri vēlējās atrasties nostāk.
Kā raksturoja apmeklētāji, tā bija iespaidīga aina – ezerā sabraukuši dažāda lieluma peldoši objekti ar pārsvarā romantiski noskaņotiem cilvēkiem no Latvijas malu malām. Izvēloties doties uz šādu netradicionālu pasākumu, ikviens gribēja relaksēties, arī tvēra dabasskatus, Kāla ezera dāvāto enerģētiku, daudzveidīgās ūdens šļakstu, zivju lēcienu, putnu skaņas, mūziku.
"Ezera skaņās" par muzikālo un vizuālo programmas izstrādi gādāja jau sastrādājusies komanda – Reinis Spaile, Matīss Spaile un Zane Priede. Iepriekš par programmu nekas netika izpausts.
Izjautāts par programmas motīvu, Reinis Spaile sacīja, ka motīvs bija par došanos gulēt un atkalpamošanos. Patiesi, cik daudz laika mēs pavadām miegā un palaižam garām brīnišķīgo saullēkta mirkli, atrodoties pie dabas, vēl neparastāk – uz ūdens.
Šogad ezerā bija izveidotas pat divas skatuves. Uz vienas muzicēja Haralds Sīmanis, un viņa repertuārā skanēja arī dziesma "Ezers", otro skatuvi varēja atrast pēc kartes ar iezīmētu aplīti un uzrakstu "Berlin", jo tur varēja klausīties ārzemju grupas. Skanēja arī "Pūt, vējiņi!" kora izpildījumā.
Atsauksmēs par "Ezera skaņām" uzrunātais Aigars Ruņģis vērtēja: – Pats piedalījos pirmo reizi, man patika. Gan vizuāli, gan ausij tīkams pasākums. Līdzdarbojos arī Horeogrāfu darbnīcā, kur izrādījās, ka man vajadzēja būt kā dejotājam. Aktīvā darbošanās, ja neskaita mēģinājumus, bija no piektdienas vakara līdz sestdienai. Kad paši kā apmeklētāji devāmies ezerā, līdzi brauca pāriniece, kas bija apmeklējusi otro festivālu un sacīja, ka toreiz lielā skatuve esot patikusi labāk. Biju dzirdējis no organizatoriem, ka būs arī otrā skatuve, ko devāmies meklēt. Pa ceļam pārsteidza tāda kā ezera kafejnīca, kur tika pasniegtas krūzītes ar kakao un auzu pārslu cepumi ar dzērvenēm. Pasākuma ietvaros šo iespēju varēja izmantot katrs "Ezera skaņu" apmeklētājs. Otrā skatuve likās fantastiska. Pāriniece novērtēja, ka otrā skatuve, kas saucās "Berlin", patikusi labāk, jo tur muzicēja grupa no Vācijas, mūziķis no Somijas. Arī mani kā muzikālu cilvēku otrā skatuve uzrunāja vairāk. Kamēr tumsa pārtapa par gaismu, no lielās skatuves plūda mierīgas skaņas. Lēnā garā, kad ausa gaismiņa, mūzika kļuva dzīvelīgāka. Patika arī teatrālās instalācijas, piemēram, peldēja neliels plosts, uz kura bija gulta, galdiņš, pie kura sēdēja meitene, kas, tikko piecēlusies, pie galda lampas lasīja grāmatu.
Vaicāta par to, vai, dzīvojot Kāla ezera krastā, apmeklēja "Ezera skaņas", uzrunātā Vita Eizentāle sacīja: – Katru gadu esam braukuši ezerā. Šogad notiekošo vērojām no kalna. Rīts bija kluss, uz mūsu pusi pūta vējš, varēja arī dzirdēt kādas ezera muzikālās skaņas. Jauks un labs pasākums, un, ja cilvēki ir gatavi triekties šurp no visas Latvijas, tātad tādu pasākumu vajag.
Sadarbībā ar Kāla ezera krastos dzīvojošajiem tika nodrošināta piekļuve ezeram, izmantojot ostas. Pavisam darbojās četras ostas.
Viena no Kāla ezera ostām bija atpūtas vietā "Ielāpi", kur klausīties "Ezera skaņas" devās vairāk nekā simt laivu un katamarānu. "Ielāpu" saimniece Ligita Bogdanova atzina, ka tūrisma saimniecībām tas ir darbs – nodrošināt cilvēkiem atpūtu: – Bijām iznomājuši visas laivas un katamarānus. Interesanti, ka jau gadu iepriekš mums piesaka vietas uz nākamā gada festivālu "Ezera skaņas". Pie mums uz šo pasākumu vieni apmeklētāji brauca jau trešo gadu, tātad viņiem patika, pieteicās, ka atbrauks arī nākamajā gadā. Veicās, ka noturējās labs laiks, bija ļaudis, kuri palika atpūsties pie Kāla ezera vēl visu svētdienu. Puse aizbrauca pēc koncerta, daži – ap pusdienlaiku.