Iepriekšējā dzīvesvietā Ņaumis bija spiests mitināties vien dažos kvadrātmetros (tualetes telpā un koridorā) kopā ar vēl astoņiem kaķiem. Tā diemžēl notiek pārprastas dzīvnieku mīlestības gadījumos, kad, pārvērtējot savas iespējas un neņemot vērā labturības prasības, no ielas atkal un atkal tiek ņemts katrs atradenītis. Kaķi savā starpā nekontrolēti vairojās, neviens tā arī nezina, kur palika mazuļi… Nekastrētie runči plēsās, slimie minči aplipināja veselos un netika ārstēti, pārtikas visiem nepietika.
Uzzinot par šo bēdīgo adresi, biedrība „Madonas dzīvnieku draugi" ar saimnieci veica pārrunas un panāca, ka tika uzsākta minču ārstēšana, kastrācija, kā arī lūdzām iespēju vismaz trim minčiem meklēt jaunas mājas. Ņaumja likteni iepriekš šķietami tik mīlošā saimniece izlēma uzreiz – runcītis tika iznests aiz škvarkas: „Šito vediet iemidzināt, viņš ir ļoti vecs, tāpat ilgi nedzīvos, šausmīgi čurā, smird un plēš sev ausis."
Pie veterinārārstiem Udrasiem atklājās, ka Ņaumim ir aptuveni 7 gadi, nav nekāds večuks, ir ļoti mīļš un murrātīgs kaķis. Tiesa gan – ne bez veselības problēmām. Tomēr veterinārārsti nepiekrita saimnieces parakstītajam nāves spriedumam, norādot, ka mincis var pilnvērtīgi dzīvot vēl gadiem – Ņaumim tika dota otrā iespēja. Runčuks tika izkastrēts, sakopts, un „Madonas dzīvnieku draugi" vērsās pie saviem atbalstītājiem un sekotājiem ar cerību, ka kāds ļautu Ņaumim cienīgi aizvadīt mūža otro pusi mīlošās mājās.
Necerēti ātri atsaucās Inese Rubina no Annas pagasta Alūksnē. – Ne jau aiz žēluma es ņēmu Ņaumi, bet gan vienkārši tāpēc, ka vēlējos trešo kaķi, – uzsver Inese. Viņas un drauga Kalvja mājās savu lauku idilli jau raduši divi priekšgājēji – Muncis un Pūce no Alūksnes patversmes. Sirsnīgajai saimei pievienojās madonietis Ņaumis. Tagad jau caur smiekliem Inese atceras: – Kad ienesu minci mājās, draugam acis bija lielas, lielas, jo Kalvis iepriekš par Ņaumi neko nezināja. Atlikusī vakara daļa mums bija tāda klusa (smejas). Pirmajā dienā Ņaumis slēpās pagultē un nāca ārā tikai, kad viņu saucu ēst. Muncis un Pūce nemaz nedomāja ar viņu komunicēt. Ņaumim uzreiz ļoti patika Pūcīte, jo katru reizi viņš centās gulēt viņai blakus, bet, tiklīdz viņai šķita, ka Ņaumis ir par tuvu, sadeva viņam ar ķepu un muka prom.
Tagad „trīs musketieri" savā starpā sadzīvo ļoti labi un kopš aprīļa beigām, kad „Kalvu" mājās ienāca Ņaumis, par teritoriju vairs necīnās. Katram kaķim esot savs raksturiņš, tāpēc pastāvēt par sevi viņi prot. Pūce esot „tipiska sieviete" – ja kas nepatiks, viņa vienkārši aizies. Ja kaut kas nebūs pa prātam Muncim, to uzreiz varēs nolasīt pēc viņa acīm. Ņaumim gan – patīk viss un visvairāk jau – cilvēku sabiedrība.
Ineses Rubinas ikdiena ir saistīta ar darbu veterinārijā, līdz ar to dzīvnieku pasaule viņai ir ļoti tuva, mājdzīvnieki tiek uztverti kā ģimenes kompanjoni. Tas arī bijis viens no iemesliem, kāpēc Inese nenobijās no runčuka cienījamā vecuma un bēdīgā stāvokļa, kādā viņš bija novests iepriekšējā dzīvesvietā. – Ja godīgi, šobrīd ar veselību mincim ir labi. Ausis tiek regulāri koptas, un problēmu ar kasīšanos nav. Arī „audzējs" (tika pieļauts, ka aizdomīgais izaugums ausī varētu būt audzējs. – Aut.) ir kļuvis mazāks un vispār nesagādā nekādas problēmas. Viņš ir ļoti dzīvelīgs kaķis, var redzēt, cik ļoti viņš ir mainījies – kažociņš veselīgs un spīdīgs, ēd tikai mīksto barību, jo sauso nepanes. Mincis ir dzīvespriecīgs, spēlējas ar savām pelītēm, īpaši vakaros, kad visi esam mājās, viņam sākas „otrā jaunība" – tad viņš joņo ar pārējiem kaķiem pa māju. Ārā Ņaumi vienu pašu nelaižam, jo redze runčukam nav tā asākā un dzirde – tā stiprākā. Toties Ņaumja (vārdu nemainījām, jo tas viņam ļoti piestāv) dzirnaviņas darbojas tik ļoti stipri, ka to nevar nedzirdēt. Kas ir pats smieklīgākais – saziņai ar citiem viņš izmanto tādu savdabīgu urkšķēšanu, ņaud ļoti reti. Kad esmu mājās, viņš man seko visur, kad izeju ārā, sēž pie loga un uzmanīgi vēro, kurp dodos. Kad atbraucu no darba, vienmēr mani sagaida pie durvīm. Viņš ir ļoti prasīgs pret to, lai viņu glaudītu. Kad abi ar draugu esam mājās, Ņaumis iet pie tā, kurš ir brīvāks, un ar ķepu pieprasa savu glaudiena tiesu. Esmu ļoti priecīga, ka mums ir iespēja dot Ņaumim labas mājas un mīlestību, jo viņa sniegtā mīlestība nav izmērojama, – uzsver Inese, aicinot arī citus nenobīties no pieaugušiem vai reiz nodotiem dzīvnieciņiem, kas nonākuši patversmēs vai dzīvnieku biedrībās. – Cilvēki parasti baidās ņemt pamestu dzīvnieku, jo domā, ka nespēs par to parūpēties. Taču, ja tu apņemies un esi drošs, ka vēlies mājās šo dzīvnieku, tad dzīve aizies savu ritumu un dzīvnieks pielāgosies tev, tu – viņam.