Vāciešu tieksme pēc akurātības cilvēcei dāvājusi metodi, kas uz visiem laikiem atrisināja problēmu – kā pārskatāmā veidā noteiktā kārtībā saglabāt lietišķus dokumentus. Ikvienam ierēdnim vai grāmatvedim, ievietojot kārtējo dokumentu mapē, derētu ar pateicību atcerēties vācu uzņēmēju Fridrihu Zennekenu – šis enerģiskais un ar asu prātu apveltītais cilvēks veltīja savu dzīvi tam, lai atvieglotu dzīvi kancelejas darbiniekiem (un ne tikai tiem).
Viss sākās vēl pusaudža vecumā, kad Fridrihs, vērodams, kā viņa skolasbiedri, apgāžot tintnīcas, nolej sevi ar tinti, izdomāja, kā viņus pasargāt no grūti izmazgājamiem traipiem. Mazliet palauzījis galvu (runāja, ka tehnisko domāšanu zēns bija mantojis no sava tēva – kalēja), viņš tintes pudelīti ievietoja koka pamatnē, kas ierīcei nodrošināja stabilitāti. Divdesmit sešu gadu vecumā Zennekens nodibināja savu firmu, kas nodarbojās ar kancelejas preču – tintnīcu, planšetu un rakstāmpiederumu – ražošanu un pārdošanu. Starp tiem bija arī Fridriha uzlabotās tērauda rakstāmspalvas ar paplašinātu galiņu, kas būtiski samazināja tintes „klekšu" rašanos uz papīra. Zennekena firmas produkcija drīz vien kļuva ļoti populāra Vācijā, un cilvēki, kuriem vajadzēja daudz rakstīt, to vērtēja ļoti augstu. Tā, piemēram, filozofs Nīcše lietoja tikai šīs firmas spalvas un papīru un sarakstē ar draugiem par firmas produkciju izteicās visai glaimojoši.
1886. g. Zennekens patentēja „reģistratoru" (Aktenordner) un pie reizes izgudroja arī papīru caurumspiedi. Līdz tam laikam lietišķos dokumentus sastiprināja ar diegiem, kurus izvēra cauri papīriem. Zennekens ne tikai piedāvāja jaunu, ērtāku papīru caurumošanas metodi, bet arī izveidoja mapi ar diviem 80 mm attālumā vienam no otra novietotiem (šādu attālumu vēl joprojām lieto visā pasaulē) atveramiem metāla gredzeniem, uz kuriem sacaurumotos papīrus varēja uzmaukt.
Reģistratori ļoti drīz kļuva par pašu populārāko Zennekena firmas tirgoto preci, to augstu novērtēja visu Eiropas valstu ierēdņi. Protams, nāca arī dažādi uzlabojumi. 1889. g. zviedrs Andreass Tengvalls piedāvāja savu mapes versiju ar četriem, nevis diviem gredzeniem. Šī sistēma ar gredzenu attālumiem 21-70-21 mm vēl joprojām tiek lietota galvenokārt Zviedrijā. Bet ASV līdz ar minētajiem vēl tiek lietots Ziemeļamerikas standarts – mapes ar trim gredzeniem. Un beidzot, 1895. g. vācu ierēdnis Karls Gladics izveidoja mapi ar atveramām un saspiežamām metāla plāksnītēm – tagad dokumentus nevajadzēja caurumot.
Fridrihs Zennekens jau 22 gadu vecumā izveidoja arī vienkāršotu latīņu burtu rakstības veidu – tā saucamo „apaļo šriftu", kas ir vācu kaligrāfiskā stila pamatā. Tieši šādā rakstībā ir veidots uzraksts „Aktenordner" šim rakstam pievienotajā attēlā.