8. augustā piecdesmit pieci svētceļnieki no Madonas devās uz Aglonu, lai vairāk nekā 135 km garo ceļu mērotu kājām un 15. augustā Aglonas bazilikas laukumā piedalītos Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos.
Nakšņošana pamatā notika skolās un kultūras namos, bet Aglonā tika izmantotas teltis. Dienas plānotais kilometru skaits svārstījās ap divdesmit, vienā no dienām bija jānoiet krietni vairāk – ap trīsdesmit kilometru. Svētceļnieki izgāja šādu maršrutu: Madona-Mētriena-Atašiene-Lūzenieki-Vecvārkava-Dubna-Aglona. Svētceļojuma nospiedums daudzu sirdīs līdzinās jūrai – tas ir dziļš un dvēseles teritorijā milzīgs. Piedzīvotais vienmēr būs iepriecinājums un – ļoti iespējams – jauna sirds ilgošanās.
Kāds īsti bija šis laiks, pārdomās dalās divas no noietā ceļa dalībniecēm.
Gunta Strode: – Garīgās barības paēdināti, Svētā Gara stiprināti, paaudžu vienoti, 13. augusta vakarā nonācām Aglonā. Svētceļojumu pie Svētās Marijas Aglonas bazilikā gribu raksturot kā garīgu laipu uz savu atjaunošanos garā, stiprinājumu dvēselei un prātam. Man ļoti patika būt kopā ar visu paaudžu cilvēkiem, kas, manuprāt, piešķīra lielu vērtību šī ceļa gaitai. Jauki bija piedzīvot un vērot tuvākmīlestības darbus, bērnu čalas un uzmundrinošos teicienus, jauniešu dedzīgo slavēšanu un iedvesmojošās sarunas. Domāju, ka Svētā Marija šajā ceļā mūs patiešām veda tuvāk pie sava Dēla Jēzus.
Svētceļojumu var nedaudz salīdzināt ar auto tehnisko apskati. Pirmās dienas bija tikai lēna iebraukšana apskates vietā, tad sāka uzrādīties skrambas, kāds nopietnāks bojājums motora iekšpusē, bremzes par vaļīgām, degvielas padevi traucēja nosprostojies filtrs – prasījās pēc grēksūdzes, lai Dievs var dot savu žēlastību kā degvielu, lai ceļš var turpināties bez raustīšanās un līdzens. Atklāju savas nepilnības, bet, uzticot tās Dievam, Viņš pats tās salaboja un deva arī pamācību manā sirdsapziņā vai caur kādu personu par to, kā manu „auto" vadīt labāk.
Ļoti svarīgas bija Klusuma stundas, kurās varēju sadzirdēt savas ilgas, pārdomāt dzīvi un ieklausīties sevī. Nedēļas laikā notika sirds atjaunošanās un iedziļināšanās dzīves aicinājumā; iespējams, ka viss vēl nav pamanīts, un ceru, ka garīgie augļi vēl būs.
Par svētceļojuma garīgo barību (konferencēm, Sv. Misēm, sarunām) ik dienu rūpējās draudzes priesteris Pāvils Kamola. Paldies Dievam par mūsu ganu, jo kā avs jutos droši un paļāvībā. Paldies priesterim par garīgu stiprinājumu, atklātību un rūpēm. Paldies arī visai svētceļojuma organizatoru grupai, kas sirsnīgā mīlestībā veica savu kalpojumu un rūpējās par grupas labsajūtu un visdažādākajiem praktiskiem jautājumiem. Lai Dievs mūs vada un svētī!
Klostermāsa Gabriela: – Pati nezinu, kāpēc izlēmu iet kājām uz Aglonu. Pēc svētceļojuma no Lodzas līdz Čenstohovai apsolīju sev, ka vairs nekad nekur neiešu. Bet doma doties svētceļojumā bija stiprāka nekā mans lēmums. Tas bija kā liels noslēpums, tādēļ ar ziņkārību gaidīju, ko Dievs sagatavojis šim laikam.
Ceļā sāku no jauna atklāt un priecāties par vienkāršām lietām. Biju pateicīga Dievam, ka man ir ko ēst un dzert, ir kur gulēt. Ir veselas kājas, kaut arī tās dažreiz sāpēja. Svētceļojuma temps maniem spēkiem reizēm bija pārāk ātrs, bet priecājos, ka varu iet tālāk, varu kopīgi dziedāt un mācīties jaunas dziesmas, novērtēt, ka sveši ļaudis bija mums tik labvēlīgi.
Svētceļojuma laikā bija ļoti daudz izdevību palīdzēt citiem. Sevišķi patika jauniešu nostāja, redzēju, kā viņi palīdz svētceļniekiem, kā labprāt nodarbojas ar bērniem.
Taču visvairāk gaidīju pusstundu, ko ik dienu pavadījām klusumā. Tad varēju padomāt par sevi, par savu dzīvi. Svētceļojuma laikā nezināju ceļu pie Dieva Mātes. Man bija jāuzticas cilvēkiem, kas zina, kur iet. Tāpat arī dzīvē jāspēj uzticēties Augstākajam, jo Viņš zina, kur mani vada.
Pateicos Dievam par šo laiku, kad varēju slavēt Viņu, pateicos par dziedāšanu un lūgšanu kopā ar brāļiem un māsām.
Madonas svētceļnieku prezentācija Aglonas bazilikā
Mēs esam piecdesmit pieci Svētā Gara piepildīti svētceļnieki no Madonas Kristus Karaļa draudzes. Sirdīs līdzi nesam mūsu Vissvētāko Jaunavu Mariju – Kristīgo palīdzību, kuras kroņus pasvētīja pāvests Francisks un šovasar kronēja arhibīskaps Zbigņevs.
Esam muzikālu jauniešu grupa, kuras gans priesteris Pāvils Kamola veda mūs no Marijas pie Marijas ar dziesmām un mīlestību. Mūsu grupu izgreznoja māsa Gabriela un ģimenes ar bērniem. Mūs pavadīja privātais „eskorts" – divas automašīnas, pieci ratiņi, trīs bērnu velosipēdi un virtuve uz zirgu vāģa.
Grupas moto: „Ne mūsu spēkā, ne varā, bet tikai Svētajā Garā!"