21. augustā apritēs 25 gadi, kopš 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu", de facto atjaunojot Latvijas valsts neatkarību. – Kā jūs atceraties šo laiku, un kādas ir izjūtas tagad – pēc gadsimta ceturkšņa? – vaicāju Cesvaines un Madonas novada domes priekšsēdētājiem Vilnim Špatam un Andrejam Ceļapīteram.
Bija liela neziņa
– Augusta puča laikā kopā ar kursabiedriem biju no augstskolas praksē Somijā. Strādājām uz lauka un kaut kādā radio programmā izdzirdējām, ka arestē Rubiku. Pirms tam jau somi runāja, ka Latvijā tanki utt. Tas likās kaut kas neaptverams. Pirmā doma lielākajai daļai bija par to, kā tikt uz mājām. Vēlāk, sekojot notikumu gaitai, jau tā kā priecīgāk kļuva, – notikumus atmiņā atsauc Vilnis Špats. – Šajās dienās dzirdēju pa radio kādu biškopi no Varakļānu puses, kas uzsvēra, ka „tik labi, kā šobrīd, Latvijā jau nekad nav gājis". Tikai tad, kad mēs sevi pielīdzinām vecās Eiropas vidējam līmenim, tas tā nesanāk, bet, ja pabraucam uz Austrumu pusi, paveras pavisam cita aina. Kopumā jau nedzīvojam mēs nemaz tik slikti. Protams, daudz ko gribētos labāk un viss jau ir attīstībā. Taču tas, ka mēs varam runāt savā valodā un savā valstī dzīvot, manuprāt, ir lielākais ieguvums.
Prātā lielā pacilātība
– Man šis laiks, sākot jau no Atmodas līdz pat pirmajiem gadiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, palicis atmiņā ar dziļo emocionālo pacēlumu, kas pavēra milzums iespēju. Cilvēki pamazām atguva savus īpašumus, devās uz senču mājām, līda līdumus no aizaugušajiem krūmiem, pavasaros kūpēja ugunskuri… – atceras Andrejs Ceļapīters. – Pats tajā laikā tikko biju neklātienē beidzis juristus universitātē un jau studiju laikā paralēli strādāju par juriskonsultu rajona agrorūpnieciskās apvienībā. Studijas gan iesāku klātienē, bet brīvdomāšanas dēļ man un vēl dažiem puišiem no kursa, kas tikko bijām atnākuši no Afganistānas un negribējām pakļauties universitātes kara katedras prasībām, nācās pāriet uz neklātieni.
Vēlāk jau šī pacēluma iespaidā arī pats sāku saimniekot lauku saimniecībā. Tad mani ievēlēja par Praulienas pagasta padomes priekšsēdētāju. Šogad apritēja jau 22 gadi, kopš mana ikdiena saistīta ar darbu pašvaldībā, kas ir ļāvis īstenot daudzas pozitīvas un lielas lietas savas pilsētas un novada labā. Katrā ziņā tas ir neaptverams ieguvums, ko devusi Latvijas neatkarības atjaunošana. Brīvība domāšanā un rīcībā (protams, nekonfliktējot ar likumdošanu), dzelzs priekškara krišana un plašās iespējas.