Pirms dažiem gadiem LTV bija raidījums „Te ir darbs", kurā skatītājus
iepazīstināja ar vakancēm labos Latvijas uzņēmumos. Pēdējo mēnešu
notikumi liecina, ka LTV šo projektu vajadzētu reanimēt un izveidot
raidījumu par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu, uz
kuru pretendenti rindā nestāv. Pagājušās nedēļas nogalē arī ar mokām
pierunātā Valsts vides dienesta vadītāja Inga Koļegova nolēma atsaukt
savu kandidatūru.
Šis lēmums pārsteigumu varēja radīt vien tajos, kas pēdējās nedēļās nav sekojuši līdzi Latvijas iekšpolitikai.
Spiediens
Kaut gan pati Koļegova savu lēmumu galvenokārt pamato ar vienota politiskā atbalsta trūkumu (un, kā varējām pārliecināties 8. augusta valdības sēdē, tā viņai tik tiešām trūka), būtiskākais iemesls droši vien bija gan politiskais, gan publiskais spiediens. Līdz piekrišanai kandidēt uz VID ģenerāldirektores amatu Ingu Koļegovu ārpus vides jautājumu speciālistiem zināja vien retais, un viņas lielākā publicitāte saistījās ar pavīdēšanu TV ekrānos, kad aktualizējās jautājums par Inčukalna gudrona dīķu sanāciju un šī procesa sadārdzināšanos. Taču tad sākās nesekmīgie VID ģenerāldirektora meklējumi, kad visi uzrunātie no šī amata muka kā no mēra. Uz šī fona Inga Koļegova nāca gluži kā glābēja. Šo tēlu tikai nostiprināja finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas cildinošais Koļegovas kā cīnītājas raksturojums. Tiesa, gan ministre, gan pati Koļegova apzinājās, ka normālos apstākļos viņa noteikti nebūtu pirmā kandidatūra, kas būtu reālākais pretendents uz šo amatu, taču kā ir, tā ir. Tas, kam amata pretendente acīmredzami nebija gatava, bija savas finansiālās vēstures skrupuloza pārbaude, ko veica gan žurnālisti, gan politiķi. Sarkanā gaisma iedegās visai ātri, kad parādījās informācija par Koļegovas dāsno 320 000 eiro lielo dāvinājumu savam brālim. Neskaidrības ar deklarāciju un viņai piederošajām kapitāldaļām uzņēmumā „Pallogs" noteikti nespodrināja Koļegovas publisko tēlu, un, kā var noprast no viņas sniegtajām intervijām, amata pretendente to apzinājās.
Kas tālāk?
Valdības vadītājs pēc nesekmīgā mēģinājuma tikt pie VID ģenerāldirektora ir solījis iestādes vadītāju meklēt atklātā konkursā, piesaistot personāla atlases kompāniju. Kā zināms, šādai pieejai ir gan savi plusi, gan mīnusi. Būtiski mazinās procesa politizācija, taču vienlaikus palielinās iespēja iegūt tādu cilvēku, ar kuru tālākajā darba gaitā sastrādāties būs ļoti grūti. Kā redzamākais pierādījums ir pašreizējais KNAB vadītājs Jaroslavs Streļčenoks, ko izvēlējās no vairāku pretendentu vidus. Cik smaga un ilgstoša ir KNAB iekšējā agonija, šķiet, nevienam nav jāstāsta. Uzreiz gan jāsaka, ka ZZS šādam variantam piekrīt negribīgi, jo tas ir tas, ko jau iepriekš piedāvāja „Vienotība", un piekāpšanās tiek uzskatīta gan par vājuma, gan zaudējuma pazīmi, taču cita ceļa un – kas pats būtiskākais – kandidatūras, ko tieši uzrunāt, šobrīd nav.
Viena kandidatūra jau šobrīd ir iezīmējusies, un tā ir pašreizējā VID vadītāja pienākumu izpildītāja Dace Pelēkā, kuras kandidatūru gan nesteidz atbalstīt nedz premjers, nedz finanšu ministre, uzskatot, ka VID būtu jāvada cilvēkam no malas. Šādu pozīciju, kas lielā mērā arī noteica to, kādēļ ZZS tik dedzīgi atbalstīja Koļegovu, var saprast. Lai novērstu korupcijas riskus VID, jau pavasarī finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas virsvadībā toreizējā VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone sāka īstenot darbinieku rotāciju. Līdz šim no kopējā skaita – 39 ierēdņiem – pārcelti „valsts interesēs citos amatos" ir 34. No viņiem 29 – paša VID ietvaros, trīs – uz Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldi, divi – uz Iekšlietu ministriju. Trīs vēl gaida pārcelšanas rīkojumu, bet divi VID ierēdņi atbrīvoti no darba pēc pašu vēlēšanās. VID sistēmas cilvēkam šādos apstākļos darbs nebūtu viegls, tādēļ daudz pievilcīgāka šķiet ideja par līdz šim ar VID nesaistīta cilvēka apstiprināšanu amatā.
ZZS zaudē savā spēlē
Ar Ingu Koļegovu notikušais ir liels krupis, kas šobrīd ZZS jānorij. Ne velti Kučinskis jau otrdienas sēdē atļāvās sev neraksturīgi asus izteikumus attiecībā uz „Vienotību" un tai pašā dienā nāca klajā ar spekulācijām par to, ka VID, aizturot Koļegovas brāļa auto, sūta signālus potenciālajai iestādes vadītājai. Par savu pārsteidzību premjeram vēlāk gan vajadzēja atvainoties, kas nozīmē zaudēt dubultā. Jāsaprot, ka VID ģenerāldirektora atrašanai un VID staļļu izmēšanai bija jākļūst par vienu no centrālajiem ZZS spalvu spodrināšanas pasākumiem un pierādījumu, ka ZZS spēj valdību un Finanšu ministriju vadīt tikpat labi un vēl labāk nekā „Vienotība". Nepārbaudīta kandidāta virzīšana apstiprināšanai uz amatu, kur viens no kritērijiem ir kristāldzidra reputācija, līdz galam neizvētījot, cik daudz skeletu slēpjas kandidāta skapī, bija iesācēja kļūda, ko „Vienotība" nekavējās izmantot. Kučinska savaldības zaudēšana liecina, ka šādam pavērsienam viņš nebija gatavs un acīmredzot līdz galam nebija novērtējis to, cik dziļi „Vienotībai" kremt ietekmes zaudēšana. Nu tā ir pārspējusi ZZS pašu zemnieku spēlē, proti, darboties kā koalīcijas opozicionāriem. Visai pārliecinoši pirmajos mēnešos kopš ievēlēšanas „Vienotības" vadītāja amatā sevi apliecina Andris Piebalgs, par kura spēju iejusties vietējās politikas pīļu dīķī pēc vairākiem Eiropas Komisijā aizvadītajiem gadiem sākotnēji bija pamatotas šaubas.
Droši vien šis saspīlējums līdz valdības gāšanai nenovedīs, jo sabiedrība nepiedotu vēl viena haosa radīšanu laikā, kad pilnās burās ir divas nozīmīgas reformas – izglītībā un veselības aprūpē. ZZS sakostiem zobiem būs jāsagremo šis zaudējums un, sadarbojoties ar „Vienotību", jārīko atklātais konkurss.
Sekas
Cirks saistībā ar VID ģenerāldirektora meklējumiem, līdzīgi kā KNAB vadošo darbinieku cīkstiņi, nav jāskata atrauti, vien kā šo konkrēto iestāžu iekšējā lieta. VID un mazākā mērā KNAB ir iestādes, uz kurām balstās vesela sistēma. Neuzticība šādām iestādēm veicina neuzticību valsts institūcijām kopumā. Kā pirmdien LTV1 raidījumā „Rīta Panorāma" norādīja arī Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, tas, kas notiek ar VID ģenerāldirektora amata meklējumiem, dod skaidru signālu kvalificētiem darbiniekiem, ka viņiem valsts pārvaldes vadošajos amatos nav ko meklēt un pat labāk nekandidēt, ja viņi nevēlas savu reputāciju neatgriežami sagraut. Valdības (un runa nav tikai par partiju reitingiem) interesēs būtu atrast kandidatūru, par kuru koalīcija spēj vienoties, bet vienlaikus visiem ir arī pamatota pārliecība – konkrētais cilvēks spēs sekmīgi vadīt vienu no nozīmīgākajām Latvijas iestādēm.