11. augusts kalendārā ir atzīmēts kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Brīvības cīnītājiem (kaut arī tas tiek vērtēts neviennozīmīgi) parasti pieskaitām arī tos mūsu tautiešus, kuri Otrajā pasaules karā cīnījās Latvijas leģionā.
Latviešu virsnieku apvienība daudzviet Latvijā vietās, kur notikušas kaujas un krituši leģionāri, uzstāda piemiņas plāksnes. Arī Madonas novadā apvienība ir noskatījusi vietu, kur varētu tikt godināta leģionāru piemiņa, – Sarkaņu pagasta Biksēres ciems.
Par šo ieceri, ko Latviešu virsnieku apvienība paudusi iesniegumā Madonas novada pašvaldībai, jūlija domes sēdē informēja Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Agris Lungevičs un Sarkaņu pagasta pārvaldes vadītājs Andris Simtnieks.
– Kā zināms, arī mūsu novadā ir norisinājušās sīvas cīņas, un Latviešu virsnieku apvienība, kas šādas aktivitātes veic visā Latvijā, ir lūgusi mūsu atļauju piemiņas plāksnes uzstādīšanai pie Biksēres avota, – norādīja Agris Lungevičs.
Andris Simtnieks atzina, ka izvēlētā vieta, kas atrodas līdzās šosejai un ceļam, kas ved uz Biksēres ciemu, ir piemērota.
– Biksēres avots ir gan vietējo iedzīvotāju, gan caurbraucēju iecienīta un labi apmeklēta vieta. Dažkārt cilvēki pēc avota ūdens pat stāv rindā. Jautājums ir vienīgi, kur tieši šajā vietā izvietot piemiņas plāksni, taču par to mēs ar Latviešu virsnieku apvienību vienosimies, – sacīja Andris Simtnieks.
Domes deputāts un Sarkaņu pagasta vēstures pētnieks Andris Trečaks laikrakstam atzina, ka ļoti pozitīvi vērtē apvienības iniciatīvu, jo jau pats pirms ceturtdaļgadsimta, vēl būdams Sarkaņu pagasta padomes priekšsēdētāja amatā, trijās vietās uzstādījis krustus kaujās kritušajiem leģionāriem.
– Sarkaņu pagastā notika visai sīvas kaujas, kurās 19. divīzija, kas bija Latvijas leģiona prettanku vienība, cīnījās ar Sarkano armiju. Kritušo bija daudz abās pusēs, par ko liecina daudzās apbedījuma vietas. Izvēlētā vieta, kur uzstādīt piemiņas plāksni, ir ļoti piemērota gan avotiņa, gan skaistās apkārtnes, gan sava novietojuma dēļ. Leģionārs Albīns Breidaks, kas vēlāk apmetās uz dzīvi turpat Sarkaņos, man stāstīja, ka bijis pēdējais, kas šo vietu pametis un līdz pēdējam atšaudījies ar „kaulu zāģi". Pēc kaujām viņš kādu laiku slēpās mežā, taču viņa draugs, kas bija izpildkomitejas priekšsēdētājs, viņu pierunāja nākt ārā un padoties, solot maigāku sodu. Vieglāku sodu viņam izkārtoja, taču no lēģera izbēgt tāpat neizdevās. Viņš man stāstīja par tur piedzīvoto, tai skaitā spīdzināšanām, kad, sitot pa žokli, mutē tika liktas koka olas, lai spīdzināmais tik skaļi nekliegtu. Lai gan viņš nodzīvoja ilgu mūžu, neatkarīgas Latvijas atjaunošanu Albīns diemžēl nesagaidīja, – ieskatu vienā no Biksērē notikušo cīņu dalībnieku biogrāfijām sniedza Andris Trečaks.
Viņš gan minēja, ka kopumā leģionāru rindās Sarkaņu apkaimē cīnījušies vien daži vietējie Sarkaņu iedzīvotāji, lielākā daļa esot bijusi mobilizēta citviet. Andris Trečaks laika gaitā ir ievācis daudzu leģionāru liecības par karā piedzīvoto. Ir stāsti par to, kā no Sarkaņu tautas nama apšaudīti sarkanarmieši, kurus viļņiem dzinuši uzbrukumā. Kritušo kaudzes augušas katru minūti. Ir liecības par Rēķu kalna apkaimē notikušajām kaujām, kur ievainotos krievu zaldātus no meža ārā vilkuši apmācīti suņi, utt. Daudz kas no tā ir lasāms jau izdotajā Sarkaņu pagastam veltītajā grāmatā un vēl būs lasāms grāmatā, kura vēl tikai top. Vaicāts, kāda ir vietējo iedzīvotāju attieksme pret leģionāriem, Andris Trečaks atbildēja, ka viņi viennozīmīgi tiek uzskatīti par brīvības cīnītājiem.