Ne vienmēr sievietes ir vājais dzimums. To apliecina cesvainiete KRISTĪNE VĪČA, kas jau aptuveni astoņus gadus nodarbojas ar karatē mākslu, gūstot ne vien lokālus, bet arī starptautiskus panākumus, un neslēpj, ka šis cīņas veids kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.
Pirms pievērsīsimies jaunajai cīkstonei, mazliet ļaušu ielūkoties karatē rašanās vēsturē cauri laikmetu griežiem. Karatē ir japāņu un okinaviešu cīņas māksla, kurā kā ierocis tiek izmantots viss cilvēka ķermenis. Pretstatā citiem cīņas sporta veidiem tradicionālajā karatē liela nozīme ir cilvēka garīgajam spēkam un labām manierēm, kā arī tā mērķis ir attīstīt ķermeņa fiziskās īpašības.
Vēstures avoti liecina, ka šī cīņas māksla ir radusies Okinavā, Rjūkjū salās, un viens no faktoriem, kas veicināja tās attīstību, bija 1477. gadā Rjūkjū karalistes valdnieka So Sina aizliegums izmantot ieročus. Pārējā Japānas teritorijā tā sāka izplatīties vien 1922. gadā, bet lielāko popularitāti pārējā pasaulē iemantoja pēc Otrā pasaules kara.
Cesvaines vidusskolas 11. klases skolniece Kristīne Vīča šo aizraušanos atklāja, mācoties otrajā klasē. – Pie ziņojumdēļa skolā ieraudzīju afišu ar aicinājumu doties uz karatē treniņiem Cesvainē, un, aizejot uz pirmo treniņu, man iepatikās, tāpēc turpināju tos apmeklēt. Vēlāk sekoja treniņi Madonā, klubā „Samuraji", pie trenera Rolanda Družoka, kur trenējos joprojām, – viņa atceras savus pirmos soļus karatē un stāsta, ka treniņos jāapgūst kumitē, kāju un roku sitieni un cīņas tehnikas, lai sekmīgi piedalītos sacensībās un gūtu godalgotas vietas.
Lai veiksmīgi piedalītos cīņu turnīros, nozīmīgas ir ne vien tehnikas iemaņas, bet arī atbilstīga fiziskā sagatavotība, tāpēc sportistiem, tostarp Kristīnei, vasara aizrit, piedaloties treniņnometnēs.
– Jūlijā mums bija divu nedēļu ilga fiziskās sagatavotības nometne, kur skrējām 10 km krosu, sprintu, veicām koordinācijas treniņus, vingrinājumus presītei un dziļās muskulatūras nostiprināšanai. Treniņi bija trīsreiz dienā – rīta rosme un divi treniņi dienas gaitā, kas katrs ilga divas stundas. Pēc šīs treniņnometnes bija divu nedēļu starplaiks, savukārt tagad rit tehniskā nometne, kad atstrādājam sitienus (gan vecos, gan mācāmies jaunus), cīņas tehnikas un gatavojamies rudens sacensībām, – stāsta sportiste, piebilstot, ka šovasar ieguvusi melno jostu, un skaidro, ka jostu audzēkņiem ir tiesīgs piešķirt treneris, izvērtējot audzēkņa fizisko un tehnisko sagatavotību, aktivitāti treniņos, disciplīnu, centību, sacensību apmeklēšanas biežumu un papildu treniņus pēc paša iniciatīvas brīvajā laikā.
Kad ievaicājos par dalību sacensībās, Kristīne Vīča atklāj, ka pieredze ir ievērojama. Viņa turpina: – Neilgi pēc karatē gaitu uzsākšanas sāku braukāt uz sacensībām tepat, Latvijā, bet drīz vien sekoja braucieni uz Igauniju, Poliju, Krieviju, Vāciju, Čehiju… Uz lielāka mēroga turnīriem sāku doties 2013. gadā, kad piedalījos pasaules čempionātā Spānijā. Nākamais nozīmīgais turnīrs bija 2015. gadā Eiropas čempionātā Šveicē, salīdzinoši nesen – pagājušā gada novembrī – devos uz pasaules čempionātu Indonēzijā, savukārt šogad piedalījos Eiropas čempionātā Kiprā. Septembra beigās tiek plānots brauciens uz starptautiska mēroga sacensībām Vācijā, kur piedalīsies spēcīgi vairāku valstu sportisti.
Būtībā karatē ir ļoti labs veids, kā apskatīt pasauli un iepazīties ar citu tautu kultūru, jo vienmēr pēc sacensībām dodamies ekskursijās pa pilsētu. No redzētā ir diezgan daudz aizraujoša, ko atcerēties, bet visvairāk man patika Kiprā, jo tur bija ļoti silti un tiešām skaisti. Savukārt spilgtākais ceļojums bija uz Indonēziju (vairāku stundu ilgais lidojums vien jau šķita neparasti), kas atrodas pilnīgi citā laika joslā nekā Latvija. Vajadzēja pierast gan pie klimata, gan vietējā laika – bija ļoti karsti, naktīs grūti aizmigt. Izvērtās arī vesels piedzīvojums redzēt krasi atšķirīgus cilvēkus un kultūru, turklāt jutāmies tur kā slavenības, jo ar eiropiešiem raksturīgo gaišo ādas krāsu izcēlāmies uz tumšādaino indonēziešu fona. Visi vēlējās mūs nofotografēt.
Nozīmīgi, ka Kristīni visos braucienos, kā tuvākos, tā tālākos, atbalsta tuvākie. – No ģimenes saņemu ļoti lielu atbalstu. Kad es dodos uz sacensībām, tuvinieki paliek mājās un jūt līdzi attālināti, skatoties televizoru. Lielāko turnīru laikā ir izveidojusies pat tradīcija sabraukt arī radiniekiem no tālākām pilsētām, lai vienkopus vērotu, kā es cīnos.
Izmantojot izdevību, vēlos pateikt paldies gan ģimenei, gan savam trenerim Rolandam Družokam par to, ka viņš mani vienmēr ir atbalstījis ne vien morāli, bet arī finansiāli un devis iespēju iekļūt Latvijas izlasē, kā arī esmu pateicību parādā visiem sponsoriem, kas mani ir nepagurstoši atbalstījuši, – uzsver Kristīne Vīča.
Uz vaicājumu, vai ārpus karatē treniņiem atliek arī brīvais laiks, Kristīne atbild: – Brīvajā laikā spēlēju ģitāru, kas arī man ir mīļa aizraušanās un attīsta gan pirkstu veiklību, gan domāšanu. Mazliet skrienu, bet vairāk nekam citam laika neatliek, jo visu veltu karatē.
Svarīgi, ka regulāros treniņus un braucienus uz sacensībām sportiste veiksmīgi apvieno ar mācībām skolā un secina, ka šis sporta veids attīsta domāšanu un skolā palīdz, turklāt ik reizi, kad jādodas uz sacensībām, ir motivācija mācību vielu iemācīties laikus.