Dzelzavas pagasta SIA „Kalna Zīles", piesaistot 90% Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējumu, šosezon iegādāta jauna lopbarības savākšanas tehnika. Tā gādāta ar mērķi kāpināt ražīgumu un saīsināt darbā uz lauka pavadīto laiku, norāda saimniecības īpašnieks, Madonas novada domes deputāts Artūrs Čačka.
Dzelzavas pagasta SIA „Kalna Zīles", piesaistot 90% Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējumu, šosezon iegādāta jauna lopbarības savākšanas tehnika. Tā gādāta ar mērķi kāpināt ražīgumu un saīsināt darbā uz lauka pavadīto laiku, norāda saimniecības īpašnieks, Madonas novada domes deputāts Artūrs Čačka.
– Pateicoties ES atbalstam un pretimnākšanai no vietējās LAD struktūras puses, realizējot projektu, esmu iegādājies būtībā visu lopbarības savākšanas tehniku: piekabi, ietinēju, vālotāju, pļaujmašīnu un traktoru ar frontālo iekrāvēju (jaunu presi iegādājos pirms diviem gadiem). Arī uzsākot saimniekot, nepieciešamā tehnika bija, tātad šī būs otrā kārta, ko es nomainu desmit gadu saimniekošanas laikā, – atklāj saimnieks, secinot, ka līdzšinējās tehnikas ražīgumu nevar pielīdzināt darbam ar jauno – moderno un izmēros lielāko – tehniku.
– Sākotnējām lauksaimniecības tehnoloģijām bija diezgan zems ražīgums, un tas ir ietekmējis konkurētspēju. Izmantojot jaunākās paaudzes tehniku, ietaupās gan laiks, gan degviela (ekonomija ir aptuveni 30-40%), kas ir ļoti nozīmīgi, lai turpmāk varētu konkurēt ar citiem zemniekiem. Turklāt ir uzlabojies arī komforts – piemēram, traktoram ir gaisa sēdeklis, kabīnes amortizācija un pusautomātiska vadība, tātad tajā braukt nav diez ko sarežģīti, – skaidro Artūrs Čačka.
Saimnieks šogad lēmis izmantot maksimālo ES atbalstu, jo uzskata – lai gan Eiropas Savienība kādu laiku vēl, visticamāk, pastāvēs, mainīsies tās nosacījumi, līdz ar to laukos spēs pastāvēt tikai tie lauksaimnieki, kuri varēs pietiekamu produkcijas daudzumu saražot bez lielām izmaksām.
SIA „Kalna Zīles" īpašnieks turpina: – Laukos viss summējams pašizmaksā – svarīgi, cik dārga būs produkcija, ko mēs saražojam. Manā gadījumā tie ir gaļas liellopi, un šeit ir būtiski, cik lēti es varu sagatavot lopbarību maksimāli īsā termiņā. Ar pašreizējām tehnikas vienībām, uz nepilnu slodzi darbojoties diviem cilvēkiem, lai savāktu lopiem nepieciešamo barības daudzumu, pietiek ar desmit dienām un atbilstošiem laikapstākļiem. Šogad gan lietainais laiks zemniekus ir pārsteidzis ne tajā labākajā izpratnē – mēs līdz šim esam sagatavojuši aptuveni 30% no vajadzīgā lopbarības daudzuma ziemai -, bet šķiet, ka šī problēma skar visus. Vai šogad maz sagaidīsim saulainu laiku, grūti teikt. Arī tuvākās prognozes neko labu neliecina, nevēstī, ka jaunnedēļ iestāsies siltums. Jāsaka, ka šāds gads manā saimniekošanas pieredzē ir pirmais (bija gan viena lietaināka vasara, bet tolaik apjoms nebija tik liels, tādēļ sarežģījumus neizjutu). Rēķinu, ka šogad, skaitot pēc Jāņiem, nav bijušas tādas divas dienas pēc kārtas, kad nelītu, līdz ar to pat tajās dienās, kad uzspīd saule un liekas, ka varētu pļaut, tas nav iespējams, jo pļavas ir pielijušas. It īpaši sētie zālāji – tie nav kaltuši ilgu laiku.
Kad ieminos par pļaušanai labvēlīgo laiku pirms Jāņiem, zemnieks norāda, ka neuzskata to par nokavētu, jo, lai gan tobrīd bija sauss un saulains, zāle pļavās vēl nebija saaugusi. Viņš uzsver: – Pavasarī līdz ar karstumu un tam sekojošo sausumu zāle bija aizkaltusi. Teorētiski pļaut varēja jau tad, taču nesanāktu nekāda lielā ekonomija no hektāra iegūt vien kādus trīs ruļļus siena. Tagad pēc lietavām zāle ir saaugusi trekna, un liellopu audzētājiem ir iespēja izglābties, rullējot zaļo masu skābbarībai.
Uz vaicājumu, kā ganāmpulks audzis kopš iepriekšējās reizes (pirms dažiem gadiem), kad viesojāmies saimniecībā, Artūrs Čačka stāsta, ka nu jau tas paplašinājies līdz nepilniem diviem simtiem liellopu.
– Pirms desmit gadiem nevarēju pat iedomāties, ka perspektīva gaļas liellopu audzēšanai ir tik liela, kādu to redzu šodien. Ir plašas iespējas attīstīties. Govju ganāmpulks pašlaik ir sadalīts divās daļās – tā, lai katrā aplokā būtu ne vairāk kā 50 mātes, savukārt ataudzējamās teles ir nodalītas vēl atsevišķi trijās ganībās. Ļoti jārūpējas par aploku kvalitāti, jāraugās, vai tie nav meža zvēru sabojāti, vai nepārtraukti ir spriegums. Man ir palīgs, kas apskata aplokus tajās dienās, kad esmu aizbraucis kādās darīšanās, bet pārsvarā apstaigāju un ganības ik dienu apskatu pats. Vasaras sezonā, kad govis ir atnesušās, gaļas lopkopība nav pārāk sarežģīta, turklāt pēdējā laikā tā ir guvusi lielu popularitāti, jo Latvijā gaļas liellopu saimniecību skaits strauji aug. Protams, lai to pārvērstu par biznesu, vajadzīga ļoti liela iniciatīva, vismaz 50 govju mātes un kādi 100 ha zemes. Nebūtu slikti, ja zemniekam būtu arī sava tehnika, lai nav jāmaksā pakalpojuma sniedzējam. Kā jau visur – lai šodien saimniekotu, vajag zināmu apjomu un zināmu ātrumu. Bez tā ir nereāli redzēt kādu saules staru laukos (neskaitot īsto sauli), – skaidro SIA „Kalna Zīļes" īpašnieks, piemetinot, ka lopu realizācija joprojām veiksmīgi notiek pārsvarā uz ārvalstīm, pārdodot tos gan individuāliem pircējiem, gan caur liellopu izsoļu namu.
Iespaidīgā ganāmpulka apskates un sarunas noslēgumā Artūram Čačkam vaicāju, kā izdodas apvienot darbu saimniecībā ar Madonas novada domes deputāta pienākumu pildīšanu.
– Lielas problēmas tas nesagādā, jo domē nav jāstrādā fiziski, – atbild Artūrs Čačka, – cilvēka dzīvē ir svarīgi, lai būtu harmonija starp garīgo un fizisko darbu. Manā gadījumā tie abi ir balansā. Darot tikai vienu vai otru darbu, cilvēks var sevi pazaudēt un nejusties komfortabli.