Rīti un vakari jau sāk smaržot pēc rudens, un degunā iekniebj mazs dzestrumiņš. Šīs nedēļas regulārais lietutiņš liek domāt par sēņu ražu (ar iespaidīgākajiem sēņu guvumiem daudzi vietējie jau paguvuši padalīties sociālajos portālos), čaklās saimnieces steidz saglabāt vasaras krāšņās veltes burciņās, lai, tās atverot, saules pielietās dienas uzvirmo arī ziemā…
Lai gan domas varbūt ar vienu kāju iekāpušas rudenī, vēl ir nepilns mēnesis vasaras, ko atpūsties, sasmelties jaunu iespaidu un piedzīvojumu.
Cik interesanti tas tagad tā iekārtots – par draugu un radiņu ceļojumiem, no jauna izmēģinātām aktivitātēm, priekiem un bēdām, video ar smieklīgiem kaķiem – visu vienkopus var uzzināt savā sociālajā profilā. Tomēr dažkārt ir tie, kuri dienas aktīvāko daļu arī pavada tur – virtuālajā pasaulē. No rīta dodos uz darbu un brīnos – kā tas jaunietis vispār ceļu redz? Sprands saliekts gandrīz vai 90 grādu leņķī, seja ieurbusies mazajā ekrāniņā… „Varbūt pokemonus ķer, tas arī labi – vismaz ir izgājis svaigā gaisā," klusībā nodomāju.
Bet – vai neesam ar šiem aparātiņiem par daudz saauguši? Ne reizi vien glābēji pēc lielākiem negadījumiem ir atzinuši, ka apkārtējie cilvēki nelaimi un cietušos drīzāk filmē, fotografē un pēc tam izliek paziņojumus internetā (bieži vien par operatīvo dienestu nolaidību), nekā palīdz paši.
Nevar noliegt, ka ar savu ierakstu plūsmu iedzīvotāji nereti ir pirmie ziņu pienesēji, diemžēl reizēm tajā visā zūd cilvēcīgums. Taču tas drīzāk ir tas darvas piliens ikvienā medus mucā, jo kā citādāk mēs uzzinātu par mazajiem ogu un puķīšu lasītājiem, kas tās tirgo, lai sakrātu naudiņu skolai? Kā citādi lai pārmācītu rupjos autovadītājus, kas uz aizrādījumiem nereaģē, brauc un parkojas, kā grib? Ir daudz labo sadzīves un sabiedrisko iniciatīvu, kas realizējas, pateicoties tieši sociālo tīklu spēkam.
Interesanti, ka turpmāk (no 2018. gada) jauniešiem līdz 16 gadu vecumam būs jāprasa vecākiem atļauja, lai varētu piereģistrēties sociālajos portālos. Diemžēl, līdzīgi kā jau ar daudzām prasībām, atbildība par ieviešanu tiek uzgrūsta citiem – pašiem sociālo tīklu uzturētājiem būšot jāizdomā, kā pārliecināties par reģistrēto lietotāju vecumu. Tas būšot viņu interesēs, jo soda nauda par šo prasību neievērošanu būšot gana liela, iespējams, pat līdz vienam miljonam eiro. Vai vecākiem ar pasi būs jādodas uz ofisu, lai bērnu portālā piereģistrētu, vai pietiks ieklikšķināt „jā, esmu saņēmis vecāku atļauju" (cik gan viegli apejama, un tādā gadījumā – pilnīgi lieka, būtu šāda opcija)? Sodi ir laba lieta, bet tikai tad, ja tie iet rokrokā ar audzināšanu un izglītošanu – kāpēc jādara tā un ne citādāk.