Mūsu valstī nauda parasti atrodas visām vajadzībām. Restaurējam vecos muzejus, pilis un muižas. Uzbūvējam jaunus tiltus, apvedceļus, gaisa pārvadus Rīgā. Ir tā, ka mūsu ministri pat nevar pateikt precīzi darbiem iztērēto summu – vai tā mērāma tūkstošos vai miljonos eiro.
Vienā gadījumā runā par lielu finansējuma pārtēriņu, citā atkal par neizprotamu atlikumu. Attiecībā uz lielām naudas summām – Latvijā nav cilvēku, kuriem par to būtu skaidrība. Kā būs, tā būs. Sekojot līdzi ziņām, var secināt, ka plašajā valsts pārvaldē, ierēdņu barā nav cilvēku, kuri varētu parūpēties par saprotama, godīga budžeta izveidi, kā arī to, lai Eiropas Savienības doto naudu mēs iztērētu likumīgi un par to spētu atskaitīties.
Tā tas ir arī attiecībā uz pensijām, kas skar vēl dzīvu cilvēku izdzīvošanu. Pēdējos piecos gados uz pensionāru jautājumiem nepārtraukti ir skanējusi atbilde: „Pagaidiet. Jūs esat veci cilvēki, visu pārdzīvojuši, gan jau izturēsiet arī līdz pensiju paaugstināšanai." Kad jārisina kāds cits jautājums, tad miljoni acumirklī parādās, taču pensiju indeksācijai naudu sarūpēt ir daudz grūtāk nekā vecu ēku restaurācijai. 80 gadu veciem pensionāriem ir jāprotas uzgaidīt, jo viņi mūsu valstī netiek uzskatīti par eksistējošiem cilvēkiem. Mūsu tādu ir daudz, un mēs ar savu sīksto izturību esam daudz ko pārdzīvojuši, tai skaitā padomju gadus. Vai tiešām, ja mūsu valstī minimālā darba alga ir 370 eiro, 300 eiro pensija cilvēkam ar 37 gadu darba stāžu būtu par augstu? Katru gadu valsts budžetam neiekasētos nodokļos garām aiziet lielas naudas summas. Ja kaut daļa no tā tiktu iekasēta, arī problēmu ar pensiju indeksāciju nebūtu.
Jaunā veselības ministre Anda Čakša šobrīd ir nākusi klajā ar „lielisku" priekšlikumu – novilkt 1% no sociālās apdrošināšanas iemaksām veselības aprūpei. Tas apdraudētu visu pensiju sistēmu, un mēs vispār varētu aizmirst par pensiju indeksāciju. Par tādu priekšlikumu ministre būtu jāizsvilpj. Šādus priekšlikumus jūtam kā ņirgāšanos par cilvēkiem, kuri sasnieguši to vecumu, kad ar savu darbu vairs nespēj palīdzēt valstij, taču mēs vēlamies savus pēdējos mūža gadus vai pat mēnešus pavadīt cilvēka cienīgos apstākļos. Katrs no mūsu likteņa lēmējiem Saeimā un ministrijās ir tajā vecumā, kad atbalsta savus vecākus vai vecvecākus. Taču 80% Latvijas pensionāru šādas privilēģijas nav. Gluži otrādi, bieži vien viņi no savas jau tā trūcīgās pensijas atbalsta savus bērnus un mazbērnus.