Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolotājai INGAI SMOČAI ir visai neparasta aizraušanās – viņa brīvajā laikā kopā ar vīru sēžas uz motocikla un domubiedru kompānijā dodas apceļot skaistākās vietas. Pavisam nesen motociklistu kompānija atgriezusies mājup no brauciena uz Slovākiju, taču Ingas ceļojumu krājumā šis nebūt nav vienīgais stāsts.
– Ar motociklu braucu kopš tā laika, kad iepazināmies ar vīru, tātad nu jau būs 25 gadi. Sākotnēji es šo domu nevēlējos pieņemt, jo šķita, ka motobraukšana noteikti nav domāta man un man nekad neiepatiksies braukt. Lai arī sākotnēji biju atturīga (bija arī nedaudz bail) un motociklu kā pārvietošanās līdzekli izmantoju tikai saimnieciskām vajadzībām, ja bija nepieciešams kaut kur ātri nokļūt, vienā brīdī negaidīti sapratu, ka nu jau tas kļuvis par vaļasprieku, – par pirmajiem soļiem saskarsmē ar moto tehniku stāsta Inga Smoča, atminoties teicienu „Nekad nesaki nekad", kas zīmīgs izrādījies arī viņai.
Inga Smoča motobraukšanu iemīļojusi tik ļoti, ka kompānijā ar vīru un vēl citiem domubiedriem no tuvējās apkaimes – Pļaviņām un Madonas – regulāri dodas dažādos izbraukumos, izveidojusies arī īpaša tradīcija Līgo svētku ieskaņās apmeklēt teātri.
– Ik gadu visi kopā dodamies uz Rīgu, kur Nacionālajā teātri skatāmies izrādi „Skroderdienas Silmačos". Izrāde, protams, ir zināma gandrīz vai no galvas, taču tas nemaina mūsu tradīciju. Motociklus kopīgi novietojam pie teātra ieejas un zālē sēžam nevis skaistos tērpos, bet gan motociklistu ekipējumā, turklāt visi vienā rindā, piesaistot cilvēku uzmanību un raisot viņos prieku par mūsu uzdrīkstēšanos, – atklāj motobraucēja.
Motobraukšanas pulciņam kā tradīcija ieviesies arī motosezonas noslēgšanas brauciens uz Igauniju, kur priecē sakārtotās šosejas un sakoptā vide, kā arī vietējo iedzīvotāju atsaucība un tūristu maciņam draudzīgas naktsmītņu cenas. – Igaunijā ir kaāda picu ēstuvīte, kas mums kļuvusi par mīļu vietiņu, vienmēr tur iegriežamies, lai apēstu kādu garšīgu picu. Tradīcijas veidojas mazpamazām, un ļoti svarīgi ir tas, ka ikvienam braucienam pievienoto vērtību – pozitīvo enerģiju – sniedz šie līdzīgi domājošie cilvēki, ar kuriem kopā pavadām laiku, – uzsver Inga.
Tālākais brauciens, kādā devusies kompānija, ir ceļojums uz Itāliju 2013. gadā. – Itālijas Alpos uzbraucām pat augstākajā kalnu pārejā Stelvio, kas atrodas 2760 metru virs jūras līmeņa, ļaujot pavērties skatam uz saules apspīdētām, sniegotām virsotnēm. Šķita dīvaini, ka jūlija vidū var uzbraukt kalnos, lai papikotos, – atceras Inga Smoča, piebilstot, ka savukārt nesen ir atgriezusies no Slovākijas.
– Apmetāmies Zakupanje pilsētiņā pie pašas Polijas un Slovākijas robežas un tālāk ar dažādiem citiem transporta līdzekļiem devāmies apskatīt kalnus. 9 km attālumā no apmešanās vietas atrodas kalnu ezers, ko tulkojumā no slovāku valodas dēvē par „jūras aci", turp drīkst doties vienīgi kājām vai zirga pajūgā. Arī mēs izvēlējāmies braucienu pajūgā un, nonākuši galamērķī, apgājām visapkārt šim kalnu ezeram, kā arī uzkāpām augstu kalnos, kur ierīkota tūristu taciņa ar pakāpieniem, kas brīžiem ir ļoti augsti. Gāja diezgan grūti, jo kāpelēšana prasa lielu enerģiju, turklāt, paraugoties uz leju, dažbrīd kļuva bailīgi, atrodoties tik augstu. Ņemot vērā, ka esam iecienījuši apmeklēt dažādas atpūtas vietas, Slovākijā pabijām Tatralandijā, kas ir ūdens atrakciju parks – komplekss, kur ir gan pirtis, gan ūdens baseini ar visdažādākajām ūdens temperatūrām. Protams, tie, kuriem adrenalīna joprojām bija par maz, varēja nolaisties arī pa trubām, – Inga izklāsta būtiskākos pēdējā ceļojuma pieturpunktus.
Kad ievaicājos, vai kādreiz ceļā gadījušās kādas būtiskas tehniskas problēmas, Inga Smoča norāda, ka šāda varbūtība, protams, pastāv vienmēr, taču līdz šim gadījušās vien sīkas likstas, kuras iespējams atrisināt bez kavēšanās, jo ikreiz pirms došanās ceļā motociklu tehniskais stāvoklis tiek rūpīgi pārbaudīts.
Kā kuriozāko gadījumu Inga atceras motociklu parkošanu viesnīcas vestibilā. – Nakšņojām kādā viesnīcā, kur notika kāzas, tādēļ, lai motocikli būtu drošībā, mums piedāvāja tos iedzīt vestibilā, līdz kuram veda aptuveni 2 metru augstas, stāvas kāpnes. Mūsu puišiem tas bija īsts pārbaudījums, taču viņi to paveica un izbrauca pat parādes braucienu apkārt palmai, kas atradās vestibila vidū, – atgadījumu pārstāsta Inga.
Sarunas noslēgumā Inga vēlas īpaši pateikties motobraucēju pulciņa vadītājiem Edgaram un Gatim, kas nežēlo savu laiku, enerģiju un zināšanas, lai saplānotu visus brīnišķīgos braucienus. – Savukārt visiem motobraucējiem gribu novēlēt izturību, enerģiju (kas ir ļoti nepieciešama, lai brauktu ar motocikliem) un vēlmi braukt un baudīt to, kas pasaulē ir skatāms, brīnišķīgs, skaists un varbūt reizēm pat neizprotams, – vēl Inga.