Nesenais referendums par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) jeb Brexit ir nesis satricinājumus gan globāli, gan lokāli, un pie lokālajiem satricinājumiem varam uzskatīt britu galēji nacionāli noskaņoto iedzīvotāju vēršanos pret iebraucējiem, kuru vidū netrūkst arī latviešu. Par to, kā šobrīd ir dzīvot Brexit ēnā, sarunājos ar jau ilgāku laiku Lielbritānijā mītošo un strādājošo madonieti Ilzi Bodnieci.
– Cik ilgi jau uzturies Lielbritānijā?
– Aptuveni septiņus ar pusi gadus. Pašlaik strādāju kazino un studēju, lai kļūtu par dabīgā uztura speciālisti. Lielbritānijā nodzīvotie gadi ir ļāvuši atskārst, cik liela vērtība ir dabīgais uzturs, šajā ziņā cilvēki Latvijā ir ļoti bagāti un, dzīvojot uz vietas, to pat īsti nenovērtē.
– Brexit tavā mītnes zemē ir sagriezis dzīvi ar kājām gaisā. Dzīvojot Lielbritānijā, līdz šim izjuti to attieksmi, kas šobrīd jau visai sakāpināti tiek pausta pret iebraucējiem pat tiem, kas valstī nodzīvojuši jau vairākus gadus vai pat tajā dzimuši?
– No tiem cilvēkiem, ar kuriem ikdienā kontaktējos, šādu attieksmi neesmu izjutusi. Atminos, ka sākumā cilvēki prasīja, no kurienes esmu, uzskatot, ka esmu no Polijas. Viņi pēc tam pat atvainojās, kad teicu, ka neesmu poliete. Poļiem Lielbritānijā ir ne pārāk pozitīva reputācija, iespējams, lielā iebraucēju skaita dēļ. Londonā, kas ir ļoti multikulturāla pilsēta, šādu attieksmi var vērot retāk. Jāatzīst, ka nedz pirms, nedz pēc referenduma pret sevi vērstas neiecietības vai naida izpausmes neesmu novērojusi.
– Taču kopējais noskaņojums sabiedrībā ir pamainījies?
– Diemžēl ir, un esmu to jau no daudziem dzirdējusi, ka viņi Lielbritānijā šobrīd jūtas ne pārāk ērti. Ir nozares, kur negatīvā attieksme ir vairāk izjūtama, taču es strādāju jomā, kur lielākā daļa cilvēku nav vietējie. Šķiet, paši briti, kas aktīvi iestājās pret viesstrādniekiem, nesaprot, ka daudzu nozaru turpmāka pastāvēšana būtu apgrūtināta, ja vienā jaukā dienā visus iebraucējus sapakotu uz kuģa vai lidmašīnā un aizsūtītu prom. Piemēram, kazino vispār nespētu strādāt, un arī veselības aprūpes sistēma būtu paralizēta, jo daudzi no medicīniskā personāla ir iebraucēji. Es saprotu vietējo argumentus, kad tiek runāts par cilvēkiem, kas nevēlas strādāt un tikai izmanto valsts sociālā atbalsta sistēmu. Jā, ir tādi cilvēki, kas ierodas Lielbritānijā, uzturas tur nelegāli, nestrādā vispār vai arī ir iesaistīti noziedzībā, taču es valstī uzturos legāli. Visus 7 gadus godīgi maksāju nodokļus, cienu šīs valsts kultūru. Diemžēl aizvien biežāk pie tiem, kas vairs neko nevēlas darīt, vien dzīvot no pabalstiem, kas ir lielāki par maniem ienākumiem, var pieskaitīt pašus britus, un, kad šādi cilvēki sāk kaut ko aizrādīt, tas jau ir aizskaroši.
– 7 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai piefiksētu izmaiņas sabiedrībā. Manīji, ka situācija Lielbritānijā ir tiktāl pasliktinājusies gan finansiālajā ziņā, gan iebraucēju raisīto problēmu dēļ, ka vairums nobalsojušo britu izteica izvēli par labu ES pamešanai?
– Londonā situācija ir visai atšķirīga no pārējās Lielbritānijas, un te cilvēki šo negatīvo noskaņojumu pret iebraucējiem tik krasi neizjūt. Pieeja „tu neesi mūsējais" ir vairāk vērojama lauku reģionos. Protams, palielinoties iebraucēju skaitam, palielinās arī potenciālo noziedznieku skaits, jo īpaši aktīvi bija kļuvuši kabatas zagļi. Tas varbūt kādam kalpoja par papildu stimulu balsot par izstāšanos. Pirmsreferenduma laikā uz ielām aktīvas kampaņas par labu vienai vai otrai pozīcijai nemanīju. Daudzi cilvēki bija pārliecināti, ka balsojums būs par labu Lielbritānijas palikšanai ES un referendumā pat nepiedalījās. Zinu daudzus, kam šāds iznākums bija ļoti liels pārsteigums, un vairumā tie bija cilvēki, kas paši balsošanā nepiedalījās, taču atzina, ka būtu iestājušies par palikšanu. Aktīvāki referendumā bija vecāka gadagājuma cilvēki, no kuriem daudziem, ja Lielbritānija tik tiešām pametīs ES, nebūs jādzīvo ar šī lēmuma sekām. Man ir paziņa – divu bērnu māte -, kas dzīvo ārpus Londonas. Viņa sarunā atzina, ka neraizējas tik daudz par sevi, cik par bērniem, kuriem nākotnē nebūs viegli. Ir redzams, ka tieši jaunieši šī balsojuma rezultātā jūtas apdraudēti. Pie parlamenta ēkas jau drīz pēc balsojuma tika sarīkoti plaši protesti, kuros tika pausta neapmierinātība gan ar izstāšanos, gan ar kopējo politisko situāciju valstī. Pazīstu cilvēkus, kas ir ļoti neapmierināti ar to, kas notika gan pirms, gan pēc balsojuma. Arī jaunā premjere Terēza Meja sabiedrībā tiek pretrunīgi vērtēta. Jau pirmajā runā pēc apstiprināšanas amatā viņas paustā pozīcija bija pilnīgi pretēja tai, kādu viņa atbalstīja vēl pirms trim gadiem.
– Ziņās no politiķu mutēm izskan bažas, vai Lielbritānija saglabās teritoriālo vienotību. Vai tām ir pamats?
– Pirms salīdzinoši neilga laika Skotijā jau bija referendums par neatkarības iegūšanu no Lielbritānijas. Pazīstu vairākus cilvēkus no Skotijas, un, pēc viņu teiktā, vienīgais iemesls, kādēļ tolaik tika nobalsots par palikšanu, bija finansiālie apsvērumi. Tas bija galvenais. Lielbritānijai izstājoties no ES, iemeslu Skotijai palikt Apvienotajā Karalistē kļūst mazāk, pie tam skoti ir ļoti nacionāli noskaņoti, kā arī pauž lielu atbalstu ES. Grūti prognozēt, kā varētu attīstīties tālākie notikumi.
– Esi pamanījusi, kāds no viesstrādniekiem jau pako koferus un pošas prom?
– Manuprāt, tas nav izteikti vērojams, jo vēršanās pret iebraucējiem vēl nav ļoti izteikta. Realitātē ir tā, ka uz katriem 10 naidīgi noskaņotajiem būs vismaz 100 briti, kas atbalstīs iebraucējus. Nedaudz pārsteidzoši ir tas, ka gan Brexit kampaņas gaitā, gan tagad akcents vairāk tiek vērsts uz iebraucējiem no Austrumeiropas, nevis pavisam tālāku reģionu valstīm, kuru iedzīvotājiem integrēties britu kultūrā sagādā ļoti lielas problēmas. Diemžēl tas rada sociālo spriedzi, jo, piemēram, islamticīgie, nāk ar savu izpratni par to, kādiem ir jābūt likumiem un uzvedības normām, un, kad tas netiek ļauts, atskan izsaucieni par rasismu, kultūras apspiešanu utt. Globalizācija ir aizsteigusies pa priekšu cilvēku domāšanai.
– Ja tu būtu Lielbritānijas pilsone, kāds būtu bijis tavs balsojums?
– Es uz ES raugos divējādi. Reizēm arī man šķiet, ka ES, piemēram, Latvijai, kopā ar labo ir nodarījusi arī pietiekami daudz slikta. Ir daļēji laupīta identitāte, lauksaimniecībai neklājas viegli. Jā, ir lielie lauksaimnieki, korporācijas, kas prasmīgi izmanto ES sniegtos atbalsta mehānismus, taču mazajiem un vidējiem zemniekiem, kā arī uzņēmumiem kopumā dzīve nav viegla. Droši vien es nobalsotu par palikšanu ES, taču, kā jau ar ikvienu savienību, mums ir rūpīgi jāsaliek pa plauktiem, ko mēs iegūstam un ko zaudējam no dalības vienā vai otrā.