Saimniecei INTAI RUMPĪTEI „Vidus Ruņģu" mājās Cesvaines pagastā darbošanās virtuvē un ikkatra ēdienreize ir kas īpašs. Ik dienu galdā tiek celts svaigs ēdiens, kuram produkti lielākoties izaudzēti pašu dārzā, turklāt – no īpaši lolotiem augiem.
– Mēs neesam no tiem, kuri skaita kalorijas un ievēro stingru ēšanas režīmu. Lai gan esmu mācījusies uztura pamatprincipus, esmu sapratusi, ka pašu teorija ir vispareizākā. Mēs ēdam to, ko gribam, un tad, kad gribam. Ēdienreižu nosaukumi nosacīti paliek tie paši, bet laiki var mainīties atbilstoši dienas ritmam un noskaņojumam, sajūtām un sezonai. Turklāt pie ierastajām ēdienreizēm mūsmājās pievienojas arī naksniņas. Lai kā citi par to pasmaidītu un teiktu, ka vēlu ēst ir neveselīgi, es neesmu gatava iet gulēt piekususi un ar tukšu vēderu, jo bieži vien gadās, ka no rīta paēdam pirms došanās uz lauku, bet mājās atgriežamies ap deviņiem, desmitiem vai pat vienpadsmitiem vakarā, – uzsver Inta Rumpīte un piebilst, ka labākā atziņa, kāda gūta saistībā ar šādu ēšanas režīmu, ir tas, ka visi ģimenē ir veseli un arī ar svaru problēmu nav.
Saimniece turpina: – Uzskatu, ka galvenais ēšanas procesa regulētājs ir organisms pats. Kurš uztura speciālists manu organismu var pazīt labāk nekā tas pats? Tikai jāmāk ieklausīties savā organismā, jo tas visprecīzāk pasaka, ko cilvēkam vajag, lai arī cik tas tobrīd šķistu veselīgi vai neveselīgi.
Vīrs agrāk, negribēdams mani apgrūtināt, lūdza, lai uztaisu ko ātri un vienkārši pagatavojamu, bet tagad varu priecāties, ka arī viņa uztvere ir mainījusies un viņš, ieklausoties savā organismā, var man pateikt, ko vēlas ēst un ko ne.
Virtuvē īpaša aura
– Jau izsenis sieviete ir bijusi mājas pavarda turētāja, savukārt virtuve – mājas sirds un dvēsele, – secina „Vidus Ruņģu" saimniece un skaidro, ka it visam, kas notiek virtuvē, jānotiek gaiši un dabiski.
– Es pat nerēķinu, cik daudz ēdiena ikreiz jāgatavo. Vienkārši daru, un viss izdodas, dažkārt liekot pat pabrīnīties. Piemēram, varu izvārīt veselu katlu ievārījuma ne sverot, ne mērot, un, lejot burciņās, ievārījuma ir tieši tik, cik burciņas esmu izmazgājusi.
Attiecībā uz receptēm esmu stihija, jo man patīk eksperimentēt, variēt. Savukārt recepte visu ieliek rāmī, un tā der tikai iedvesmai. Ļoti bieži gadās tā, ka, lasot recepti, uzreiz jūtu, kuras sastāvdaļas tajā ir par daudz, bet kuras pietrūkst. Paļaujos uz sajūtām un brīvu improvizāciju, ļaujot ēdiena gatavošanai pārtapt radošā procesā. Savas receptes un idejas varu iedot kādam citam, taču tas nenozīmē, ka rezultāts būs līdzīgs, jo viens ir tas, kas rakstīts receptē, bet otrs – katra cilvēka doma, enerģija un mīlestība, ko viņš ieliek procesā. Vīrs dažkārt mudina, lai šo procesu pārvēršu biznesā, taču saprotu, ka to varu darīt tikai sev un savai ģimenei, jo bez minētās pievienotās vērtības tas būtu tikai mehānisku darbību kopums, nevis ēdiena gatavošanas prieks, – secina Inta.
Turklāt ļoti svarīga ir ne vien gatavošana, bet arī pašas ēdienreizes un kopā būšana ar sarunām pie galda.
Inta Rumpīte turpina: – Esam iemācījušies pie galda nerunāt neko sliktu. Kādreiz gan gadās, ka kāds pavelk uz kaut ko negatīvāku, bet tad vienmēr atrodas kāds, kurš pasaka: „Stop, mēs ēdam!" Ir jāsaprot, ka ēdot mēs apēdam visu to, par ko runājam.
„Vidus Ruņģu" mājās ieviesusies arī kāda īpaša tradīcija – tas, kurš gatavojis ēst, no visiem ēdājiem pēc ēdienreizes saņem buču.
– Tas mums ieviesies pavisam nejauši un darbojas kā nerakstīts likums. Bet, ja kādreiz gadās steiga un buča izpaliek, tad uzreiz gribas domāt, ka ar ēdienu kaut kas nebija labi.
Vajadzīgais nāk pats
Dārziņā ģimenes vajadzībām izaug viss nepieciešamais, un saimniece uzsver, ka tic pašaudzēto augu spējai sniegt to pašu nepieciešamāko cilvēkam: – Sākot no mirkļa, kad augs ir iedēstīts, tas aug tieši man, un šī iemesla dēļ es arī pārējos ģimenes locekļus mudinu līdzdarboties dārza darbos. Kaut ko iesēj meitenes, bet šo to mēs ar vīru. Tieši tāpat notiek ravēšana un kopšana, jo tajā mirklī, kad mēs kopjam savus augus, mēs savā veidā6 runājamies ar viņiem. Vislabāk zemei informāciju atdod pēdas, tāpēc labāk iet ravēt basām kājām. Saņēmis informāciju, augs to ieliek sevī un atdod cilvēkam to, kas viņam vajadzīgs, līdz ar to darbojas kā zāles.
Šovasar noķēru vēl kādu interesantu sajūtu – kad ciemos atbrauc manas māsas pilsētnieces (arī viņām tiek daudz no tā, kas izaug mūsu mājās), viņām pirmais jautājums ir, vai nav kas ravējams. Ar viņām bieži nesanāk tikties, jo katrai ir sava ģimene, savas rūpes un prieki, taču, kad mēs satiekamies dārzā un tieši tur pārrunājam daudzas lietas, šķiet, ka augi arī tobrīd visu dzird.
Inta atklāj: nesen uzzinājusi, ka savulaik saimnieki esot gājuši savā pļavā, tupušies uz ceļiem un lūgušies, lai teritorijā nāk tie augi, kas ir vajadzīgi.
– Un tad pļavā auga tieši tas, ko saimei vajadzēja. Šķiet, mūsdienās tas notiek vēl ātrāk. Jāsaka paldies visiem gudrajiem cilvēkiem, kurus esmu satikusi savā ceļā un kas man ir mācījuši, ka jāvēro tas, kas parādās mājas apkārtnē. Augi paši vēsta, kura tēja jāvāc – ja kāds ir saviesies kaudzēm durvju priekšā, tad šis noteikti būs īstais, turpretim citi atkal pazūd, lai kā censtos pie mājas ieaudzēt, – stāsta saimniece, aicinot vērot un ņemt vērā visas likumsakarības apkārt mājām.
Sezonai atbilstoši
Inta Rumpīte akcentē, ka sezonai atbilstoši „Vidus Ruņģu" mājās vasarīgas brokastis nav iedomājamas bez bazilika pesto un saviem tomātiem, tāpat aktuāli ir ēdieni no kabačiem, zirņiem, gurķiem, sviesta pupiņām, ogām un visa cita, kas izaug dārzā.
– Arī saldētavas pašlaik krietni pildās gan ar odziņām, gan visu ko citu. Gaidām pirmo nopietno cidoniju ražu un arī smiltsērkšķu ražu, kas šogad būs nopietnāka nekā pērn. Ziemai cenšamies saglabāt iespējami svaigus produktus saldētā veidā, bet arī ievārījumi top, un mūsmājās tiek apēsti ļoti labi. Esmu dzirdējusi, ka saka, „kam tās zaptes vārīt, ja tāpat pilns pagrabs stāv un neviens neēd". Es nevaru sūdzēties, ka manas zaptes paliktu pāri. Tās ēd, un pieļauju, ka āķis ir tajā, ka ievārījumi neparasti. Lai garša būtu pēc iespējas svaigāka, pievienoju maz cukura, turklāt cenšos meklēt interesantas kombinācijas. Šogad, piemēram, ir savārīti ķirši ar valriekstiem, ķirši ar aprikozēm, ķirši ar banāniem, mellenes ar bumbieriem un kanēļa standziņu (perfekta Ziemassvētku garša), smiltsērkšķi ar āboliem un bumbieriem. Kad kādam pajautā, kurš ievārījums ir visgaršīgākais, atbilde skan, ka visi ir visgaršīgākie, jo svarīgi, ka brokastīs pie biezputras vari izvēlēties tieši to vienu no padsmit ievārījumiem, kuru tobrīd gribas visvairāk, – stāsta Inta un piemetina, ka līdzīgi notiek ar mājās gatavotajām sulām, starp kurām visiecienītākā esot tomātu sula. – To dzer arī tie, kuri tomātu sulu principā nedzer. Šis ir produkts, ko esam radījuši no sēkliņas līdz pat rezultātam. Turklāt katrā burkā sulas garša ir nedaudz citādāka, jo tomātu šķirnes ir dažādas.
Jogurta un ogu kūka vasaras garšai
Kūkas pamatnei: 2 olas, 80 g cukura, 30 g olīveļļas, 50 g bezpiedevu jogurta, citrona miza, 60 g kviešu miltu, 30 g mandeļu miltu, cepamais pulveris.
Stipri saputo olas ar cukuru, sajauc olīveļļu ar jogurtu, pierīvē citrona mizu; sajauc abu veidu miltus un cepamo pulveri. Olām pieliek jogurta un olīveļļas maisījumu, iesijā miltus. Cep 170 grādos 20 minūtes.
Jogurta masai: 600 g bezpiedevu jogurta, 300 g melleņu vai citu ogu, 200 g cukura, citrona sula, 450 g saldā krējuma (var arī mazāk), 30 g želatīna, vaniļas cukurs.
Katliņā uzsilda mellenes (vai citas ogas), kas sajauktas ar cukuru, vaniļas cukuru, citronu sulu. Karsē, līdz sāk kūpēt (tvaikot), ņem nost no plīts. Uzbriedina želatīnu un liek uzsildītajās ogās, pievieno jogurtu, liek ledusskapī, līdz masa sāk nedaudz želēt. Tad pievieno saputotu saldo krējumu. Biskvītu, neizņemot no formas, atdzesē un uzlej sagatavoto masu. Tur ledusskapī 12-24 stundas.
Bazilika pesto
Ideāla vasaras brokastu sastāvdaļa kombinācijā ar svaigi ceptu maizīti un tomātu; pievienojams arī zivij, gaļai, salātiem vai makaroniem.
100 g cietā siera (piemēram, Parmezāna, Džiugas), 100 g riekstu (vislabāk ciedru, bet var arī Indijas), 100 g olīveļļas, 200 g bazilika (Genovese), citronu sula, sāls, ķiploki, pipari u. c. garšvielas pēc vēlēšanās. Ar sastāvdaļu attiecībām var spēlēties – variēt atbilstoši savām garšas sajūtām.
Visas minētās sastāvdaļas sablendē (sieru pirms tam sarīvē). Ja pesto netiek apēsts uzreiz, tad to var glabāt ledusskapī nedēļu, bet tad pa virsu jāuzlej nedaudz olīveļļas, lai saglabātos zaļā krāsa.
Gardi melleņu un/vai šokolādes mafini
2-3 olas, 275 g miltu, 175 g cukura, 125 g mīksta sviesta, 100 ml 35% saldā krējuma, 1 tējkarote vaniļas cukura, 1,5 tējkarotes cepamā pulvera, mellenes un/vai tumšā šokolāde
Mīkstu sviestu sagriež, pieber cukuru, sakuļ. Sviesta un cukura masā iesit olas, atkal sakuļ. Citā traukā sajauc miltus ar vaniļas cukuru, cepamo pulveri, samaisa. Lēnām sviesta, olu, cukura masā caur sietu iesijā apmēram 1/3 miltu, vaniļas cukura, cepamā pulvera maisījuma, samaisa, lēnām iecilājot, lai mīkla visu laiku paliek pufīga. Pielej 1/3 saldā krējuma, samaisa. Pieber nākamo trešdaļu miltu, samaisa. Pielej atlikušo saldo krējumu. Mīklu saliek formiņās, virsū liek mellenes
un/vai gabaliņos sadrupinātu šokolādi un cep iepriekš līdz 220 grādiem uzkarsētā cepeškrāsnī aptuveni 15-20 minūtes (vai 180 grādos 20-25 min.).